|
Ticība dara brīvu
TICĪBA DARA BRĪVU
Ticība ir mūsu līdzdalība Dieva dzīvē un Dieva dzīves piedzīvošana sevī. Ticība ļauj pašus un apkārtējo pasauli uzlūkot ar Dieva acīm. Ticība ir mācekļa dzīve kopā ar mūsu Kungu Jēzu Kristu, uzticēšanās Viņa bezgalīgajam spēkam un mīlestībai. Ticība ir savas bezspēcības skaidra apzināšanās, spēka meklēšana un iegūšana Dievā. Ticībā mēs sākam pamanīt visa radītā pirmcēloņa – Dieva darbību, sākam saprast Dieva gribu, rīcības cēloņus un motīvus. Tādēļ ticība ir pamattikums, jo tā dara iespējamu mūsu vienotību ar Dievu un ļauj iepazīt Jēzu Kristu – iemiesoto Dieva Vārdu, Glābēju un mūsu grēku Izpircēju.
Caur ticību mēs ieejam Jēzus Kristus dzīvē – ticības mērķis ir domāt, rīkoties un dzīvot tā, kā to dara Jēzus. Ticības rezultātā pilnīgi izmainās mūsu līdzšinējā uztvere, domāšana, rīcība. Mūs vairs nesaista pasaulīgas izpriecas, negarīga literatūra, nekristīga māksla un mūzika, jo ir mainījusies mūsu mentalitāte: tā vispirms liek raudzīties uz Dievu, censties savu dzīvi balstīt uz Viņu - visu, kas pasaulē un mūsu dzīvē notiek, vērtēt un izskaidrot, skatoties it kā ar Dieva redzējumu. Mēs aptveram, ka šajā pasaulē dzīvojam žēlastības laiku un Dievs to ir devis, lai mēs darītu Viņa gribu, nevis izniekotu savu dzīvi un spēkus negarīgi, nesvētīgi, grēcīgi. Ticība apgaismo mūsu spriedumus, vērtējumus, vēlmes, ilgas, un tai pieaugot, mēs piedzīvojam, ka apkārtējā pasaule mums sāk stāstīt un liecināt par Dievu un kļūst par vietu, kur mēs sastopamies ar Dievu, ar Jēzu Kristu, nevis attālināmies no Viņa. Ticība ir Dievišķā Klātbūtne ikdienā, spēja radībā, notikumos un situācijās atklāt Dieva gribu un nodomu mūsu dzīvē. Dieva griba ir skaidra un nepārprotama – cilvēka brīvība. Dievs mūs ir radījis brīvus un, neskatoties uz to, ka savu brīvību izlietojām aplami, paklausījām velna un grēka vilinājumam, Dieva nodoms ir palicis nemainīgs – cilvēkam jābūt brīvam. No kā? No grēka, velna un nāves. Mūsu ticības mērķis ir garīga brīvība, jo jebkura patiesa brīvība sākas ar brīvību Dieva priekšā. Ja mums nav brīvības Dieva, pasaules Radītāja un Soģa priekšā, tad mēs esam vergi – savu grēku, apstākļu, pasaules vergi. Patiesi, patiesi Es jums saku: ikviens, kas grēku dara, ir grēka vergs. Bet vergs nepaliek visu mūžu mājās; Dēls gan paliek visu mūžu. Ja nu Dēls jūs darīs brīvus, jūs patiesi būsit brīvi. Jāņa Evaņģēlijs 8:34-36
Kā iegūt brīvību? Vai es kā cilvēks varu būt brīvs un taisnots Dieva priekšā? Protams, vari, tikai tev vispirms jāapzinās, kādēļ tu jūties nebrīvs, saistīts, pazemots. Tādēļ, ka tava iekšējā sajūta ir: mana sirdsapziņa ir netīra! Es esmu izdarījis pārkāpumus un grēkus! Es esmu pazemojoši atkarīgs no tiem un pat reliģija man nepalīdz! Man nav miera! Neesmu izdarījis nekādus kriminālus noziegumus un tomēr man nav miera!
Lai kļūtu brīvs, vispirms nevērtē grēku par zemu. Katrs, kas dara grēku, dara arī netaisnību; grēks ir netaisnība. 1.Jāņa 3:4 Ceļš uz brīvību iet caur grēku piedošanu un taisnošanu ticībā: Tad nu mums, ticībā taisnotiem, ir miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu. Rom.5:1 Tas nozīmē dzīvi saskaņā ar Dievu. Mēs kļūstam brīvi Dieva priekšā, jo esam brīvi no vainas apziņas, nekristīgas reliģiozitātes un pārprastas, postošas rīcības, kas reliģijas vai uzskatu vārdā vērsta pret Dieva darbību. Kā Bībele rāda šo attīstību?
Spēcīgākais piemērs ir Sauls, pašaizliedzīgs, reliģiozs fanātiķis, kurš naidā vajāja un iznīcināja kristiešus ar pārliecību, ka dara Dievam patīkamu darbu – atbrīvo savu tautu un pasauli no bīstamas ķecerības – kristietības. Saulu par savu mācekli bija izvēlējies Gamaliēls – tā laika viscienījamākais rabīns. Saulam bija vislabākās izredzes – topošs tautas garīgs vadonis un valstsvīrs ar lielisku izglītību un sakariem, garīgās un politiskās elites pārstāvis. Sauls bija cītīgāks un uzņēmīgāks par citiem, spožs teologs, orators un – reliģiozs cietsirdis, kas nepazīst Dievu. Viņam bija pilnīgi nepieņemama kristietība, jo pasaules Glābējam Saula priekšstatos bija jānāk neatvairāmā spēkā un godībā, satriecot jūdu ienaidniekus, nevis pazemotam un kailam jāmirst pie krusta. Tādēļ ceļā uz Damasku, lai vajātu un iznīcinātu kristiešus, sastopoties ar Jēzu Kristu, viņš to nepazīst, bet jautā: Kas Tu esi, Kungs? Acta 9:5a Reliģijā spožais, bet atziņā savažotais Sauls nepazīst Mesiju – jūdaisma galveno mērķi un cerību! Vēlāk Pāvils raksta filipiešiem: Bet, kas man bija ieguvums, to es Kristus dēļ esmu uzskatījis par zaudējumu. Bet arī tagad es visu to uzskatu par zaudējumu, salīdzinot ar mana Kunga Kristus Jēzus atziņas nesalīdzināmo pārākumu, kura dēļ es visu to esmu zaudējis un uzskatu to par mēsliem, lai Kristu iegūtu. Filip. 3:7,8 Precīzs apzīmējums reliģiozitātei un Svēto Rakstu pārzināšanai bez brīvības Jēzū Kristū – mēsli. Bībeles zināšanas bez Jēzus Kristus nevienu neatpestī un nedara par izredzētu Dieva bērnu, jo pat Sātans zina Bībeli no galvas un prot to citēt savu mērķu sasniegšanai (Kristus kārdināšanas stāstā), tikai tas viņu neatjauno par gaismas eņģeli un Debesu iemītnieku. Reliģiozitāte nevienu nedara brīvu! Reliģija vienmēr cenšas cilvēku savažot.
Reliģiozais cilvēks ir vecākais dēls līdzībā par pazudušo (paklīdušo) dēlu. Lūkas 15:25-32 Viņš nekad nebija pametis tēva mājas, taču sevi neapzinājās par tēva dēlu – par mājās notiekošo līksmību viņš jautāja, pēc paša uztveres, sev līdzīgajam – vienam no kalpiem. Vecākajam dēlam pietrūka mīlestības – kā pret paklīdušo brāli, tā pret tēvu. Viņa attieksme pret tēvu balstījās labajos darbos, padarītajā, nevis radniecībā. Protams, vecākais dēls bija uzcītīgs un čakls, paštaisns ticīgais, kas uzsver savus nopelnus: tik daudz gadu es tev kalpoju... bet tu man ne reizi neesi devis ne kazlēnu, lai es būtu varējis līksmoties... Lūkas 15:29 Reliģiozais cilvēks vienmēr Dievu centīsies iemantot ar darbiem, nevis ar ticību. Viņš nav pat iedomājies, ka tēva attieksme ir apbrīnojami vienkārša un godīga – viss, kas ir mans, ir arī tavs. Vecākais dēls nepriecājas par pazudušā dēla atgriešanos – tieši otrādi, viņā tas izraisa tikai sašutumu – viņš miesīgu brāli nosauc: šis tavs dēls, nevis mans brālis. Reliģiozajam cilvēkam mājās pārnākušais ticīgais nav nekāds brālis, bet svešinieks, kas nelūgts ielauzies viņa sterilajā paštaisnības pasaulītē. Tādu - necienīgu, paklīdušu sušķi suņiem vajadzētu norīdīt, nevis laist tēva mājā (Baznīcā)! Lai labāk iet atpakaļ pie cūkām! Vecākais dēls nav sev ļāvis dzīvesprieku, lai gan varēja līksmoties ar draugiem un apēst tik teļu, cik vien vēlējās, tādēļ līksmība par paklīdušo brāli viņam liekas neciešama netaisnība. Tēvā viņš neredz mīlošu Radītāju, bet bargu soģi, kuram vajadzētu taisnīgi sodīt grēcinieku, bet tā vietā tēvs izvēlas piedošanu un apžēlošanu. Vecākajā dēlā ir viena no tipiskākajām cilvēku problēmām – atstumtība. Viņš jūtas atraidīts, izstumts, nevienam nevajadzīgs. Arī tēva un brāļa tuvumā viņš ietur distanci. Atstumtībā cilvēks nespēj pieņemt citu cilvēku mīlestību. Tā viņam ir tikai teorētiska zināšana – “citi mani mīl”, bet kaut kur atrodas nosprostojums, kas neļauj mīlestību patiesi sajust un tai atbildēt. Atstumtības pamats ir paštaisnība. Tēvs nekādu netaisnību vecākajam dēlam nebija nodarījis – viņš arī bija saņēmis savu mantojuma daļu, palicis pie tēva, tomēr dzīvoja atstumtībā. Tēvs viņu mīlēja, bet dēls nejutās mīlēts, likumīgs dēls. Paštaisnība vienmēr liek justies atstumtam, jo paštaisnais visās lietās, ar ko saskaras, atrod trūkumus un vainas. Tas rada nosodījumu un pašnoliegšanu. Paštaisnībai žēlastība un mīlestība ir nesaprotamas - tā vietā, lai bārtu un kauninātu jaunāko dēlu, dotu grēknožēlas un pārdomu laiku, liktu saprast, kāds liels apkaunojums nodarīts tēvam un visai dzimtai, tēvs paklīdušajam skrien pretī! Tas nozīmē – viņš ilgojas pēc grēcinieka un gaida to! Viņš krīt tam ap kaklu! Nevis man, priekšzīmīgajam, bet kādam tur pasaules staigulim un uzdzīvotājam! Smaga netaisnības sajūta nomāc reliģiozo cilvēku. Kā tas nākas, ka pestīšana un piedošana neatbilst maniem priekšstatiem? Paštaisnība vienmēr nāk grumbās savilktu seju no smagu, nepadaramu darbu lauka. Prieks un piedošana tai ir svešas lietas.
Paštaisnība ir mūsos dziļi iesakņojusies pretdarbība Dievam. Tā ir augstprātīga reliģiozitāte, kura celta nevis uz Kristus Nopelna pamata, bet uz cilvēka egoisma. Bībele to sauc par elku kalpību. Paklīdušais dēls izmantoja savu vienīgo iespēju – pilnīgu paļāvību uz tēva mīlestību un piedošanu. Viņš ļāva sevi ietērpt, sarīkot svinības par godu savai pārnākšanai un atdzimšanai. Tas ir vienīgais žēlastības pieņemšanas ceļš. Žēlastību nav iespējams nopelnīt – tā ir Dieva dāvana. Žēlastība nedod priekšrocības un neapspiež tavu brīvo gribu. Žēlastība tevi atbrīvo un māca mīlēt bez priekšnoteikumiem. Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana. Ne ar darbiem, lai neviens nelielītos. Jo mēs esam Viņa darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu. Efez. 2:8-10
Tāds Dievs ir vienmēr – mīlestībā pāri plūstošs Tēvs, kas skrien tev, necienīgajam pretī. Tā ir tava brīvība – atgriezties pie Viņa. Tu esi atkarīgs tikai no Viņa – ne no vecāko dēlu kaprīzēm, iedomības vai spriedumiem par tevi. Tava ticība var augt tikai tad, ja tu aizmet pīšļos savu paštaisnību un vairs nevēlies būt lepnais, vienmēr mazvērtības sajūtas nomāktais vecākais dēls, bet paklīdušais, tomēr pie atziņas nākušais, pēc tēva alkstošais jaunākais dēls. Tā ir brīvība – ne tikai no cūkām, bet pašam no sevis, sava grēka un paštaisnības mūžam neapstrādājamā lauka. Brīvība no pasaules un cilvēku ģeķībām, to paviršajiem spriedumiem. Ticība, kas balstās pieredzē un atklāsmē. Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām. Ebr.11:1 Nevis vienkārša, bet stipra paļaušanās. Vārds `ticēt` Bībelē ir ekvivalents vārdam `zināt`. Ticība nav jūtas – “kāpēc tēvs tā rīkojas?”, bet zināšana – Tēvs mani mīl! Tēvs mani gaida! Tēvs man dod brīvību! Tad ticība vairs nav nepaceļams smagums, neizpildāmu prasību kopums, bet līksma sadraudzība ar Dievu, uzdrošināšanās paklausīt Dievam vairāk nekā cilvēkiem, svētības un augšāmcelšanās spēka piedzīvošana savā dzīvē.
Sinagogas priekšnieks Jairs pārvarēja savu reliģiozitāti, aizspriedumus un cilvēku tenkas par Jēzu Kristu un kristiešiem, ticēja Kristum un saņēma Viņa apsolījumu: Nebīsties, tici tikai, un viņa taps izglābta. Lūkas 8:50 Tā ir tava reliģija – ja Kristus tajā neienāk, netiek aicināts, tā paliek nedzīva. Tā ir tava zūdīšanās, nevarība, tava paštaisnība, kurai jānomirst un tava kristietība, kurai jādzird Kristus balsi: Celies augšā!
Jo Kristus Evaņģēlijā atklājas Dieva taisnība no ticības uz ticību, kā rakstīts: no ticības taisnais dzīvos. Rom. 1:17 Ticībā tu dzirdi Dieva balsi un piedzīvo Svētā Gara vadību. Tu dzīvo no ticības. Jo spēcīgāks tu esi ticībā, jo atkarīgāks no Dieva.
Reliģiozais Sauls nomira pie Damaskas, lai piedzimtu ticīgais Pāvils, kas liecināja: Līdz ar Kristu esmu krustā sists, bet nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus; bet, cik es tagad dzīvoju miesā, es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani mīlējis un nodevies par mani. Gal.2:20 Viņš salīdzināja to, kas ar viņu notika Kristus nāvei un augšāmcelšanai. Tā ir brīvība – ticībā uz Jēzu Kristu, nevis uz reliģiju, tautību, rituāliem vai cilvēku izdomātiem priekšrakstiem. Brīvība no Sātana meliem, ka Dievs ir pret tevi, neieredz tevi un tev jādara kādi pielabināšanās mēģinājumi, lai Dievam iepatiktos. Tā ir reliģiozitāte – Sātanam ļoti patīkams pasākums. Sātana mērķis nav iznīcināt kristietību, jo viņš to nespēj – dzīvā Kristus Draudze ir Kristus Miesa pasaulē, neuzvarama un svēta. Sātana mērķis ir pārvērst kristietību par reliģiju, kuras centrā nav Jēzus Kristus, Viņa pestīšana un Dieva spēks, bet cilvēks un viņa pašam sev sagādātās, neatrisināmās problēmas. Pazudušais dēls negāja pie reliģiozā brāļa, no kura saņemtu tikai nosodījumu, bet pie mīlošā un piedodošā tēva, jo zināja – tēvs nav paštaisnības priesteris ar sausu kā tuksnesis morāli, kas neredz cilvēku, bet redz tikai viņa pārkāpumus un grēkus. Tā ir nebrīve - reliģiskās važas, kas attur no Dieva žēlastības vienīgās prasības – atstāj reliģiozi rukšķošo sabiedrību un nāc pie Tēva! Jo Viņš tev atjauno mantinieka tiesības, nekaunina un nenosoda tevi, bet apkampj un mīl ar bezgalīgu mīlestību. Tā ir brīvība – no vecās, grēcīgās, apkaunojošās dzīves, no slepenām kauna lietām, no personīgā viedokļa, kas grib apšaubīt Dieva darbību pasaulē un personīgajā dzīvē. Tad saprotam – es esmu taisnots ticībā nevis tāpēc, ka nožēloju savus grēkus, vai tāpēc, ka esmu atgriezies, bet gan tāpēc, ka Jēzus visu ir padarījis, lai es tāds būtu. Ticēt nozīmē sevi atdot Dievam tāpat kā Kristus sevi atdeva Tēva pestīšanas plāna piepildījumam. Krusts ir atslēga uz brīvību, iespēja tapt par Dieva dēliem un meitām. Un varena, brīva Tēva bērni vienmēr ir brīvi. |
