|
Pazemība un lepnība teoloģiskā skatījumā
PAZEMĪBA UN LEPNĪBA
TEOLOĢISKĀ SKATĪJUMĀ
Prāvests Viesturs Pirro, 2000.g. 16.-17.februāris, Kuldīga
I daļa PAZEMĪBA
Grāmatai “Mātes Terēzas dzīve – mīlestība paliek”, ko sarakstījis Kristians Feldmanis, uz vāka ir zīmīga fotogrāfija – cilvēki, kājās stāvot, lūdz Dievu. Tikai viena ir nometusies ceļos – tā ir māte Terēza. Kādēļ pārējiem tas liekas apgrūtinoši vai neērti? Tādēļ, ka dievkalpojums notiek zem klajas debess, visapkārt daudz ziņkārīgo un vispār – kas tad metas ceļos uz netīras, citu piespļaudītas zemes? Vai pazemības stāja Dieva priekšā ir mūsu cilvēcisko cieņu pazemojoša? Kādēļ vispār pazemība vajadzīga, ko tā nozīmē un kā to uzrāda mūsu vislielākā autoritāte – Svētie Raksti?
Mūsu Kungs un Pestītājs Jēzus Kristus saka: Nāciet pie manis visi, kas esat nopūlējušies un apgrūtināti, un es jūs atveldzēšu. Uzņemieties manu jūgu un mācieties no manis, jo es esmu lēnprātīgs un sirdī pazemīgs, un jūs atradīsiet atveldzi savām dvēselēm; jo mans jūgs ir tīkams un mana nasta viegla. (Mt.11:28-30) Kad svētais Antonijs ieraudzīja visus sātana izliktos tīklus, un dziļi nopūties vaicāja: “Kas no tiem spēj izbēgt?” – Dievs viņam atbildēja: Pazemīgie no tiem izbēg. Un, kas vēl brīnišķīgāk, Viņš vēl piemetināja: Pazemīgie tiem pat nepieskaras. Baznīctēvs Sīrijas Īzaks raksta: “Pazemība ir Dievības ietērps: tajā tērpjas iemiesots Vārds un caur viņu atklājas mums. Katrs, kas tērpies pazemībā, kļūst līdzīgs Nonākušajam no Saviem augstumiem… Pazemība ir kāds noslēpumains spēks, kuru pēc visas dievišķīgās dzīves piepildīšanas saņem svētumu sasniegušie, šis spēks tiek dots pilnīgajiem tikumos žēlastības varenībā, jo to saņemt var tikai saskaņā ar Dieva prātu, jo šis tikums sevī ietver visu. Kā ēna ķermenim, tā Dieva žēlastība seko pazemībai.” Tas nozīmē – jo cilvēks kļūst lēnprātīgāks un pazemīgāks, jo lielākas dāvanas var saņemt no Dieva, tādēļ, ka pazemība iemāca pirmo un lielāko grēcinieku saskatīt sevī – ne citos, ne apkārtējā pasaulē. Baznīctēvi raksta: “Darīt brīnumus un redzēt eņģeļus nav nekas īpašs; daudz svarīgāk ir ieraudzīt savus grēkus. Savu grēcīgumu apjautušais stāv augstāk par to, kas ar lūgšanu uzmodina mirušos.” Pazemīgs cilvēks iemanto visus kristīgus tikumus, bet bez pazemības svētums pārtop garīgos maldos – citu apsūdzēšanā, notiesāšanā, nievāšanā, sevis izcelšanā – tas ir, viss tiek veikts tikai godkārības dēļ, nejautājot pēc Dieva gribas. Pazemības būtība ir ļaut Dievam ienākt sevī, padarīt sevi par Betlēmes kūtiņu, nevis Hēroda pili. Mūsu labie darbi bez pazemības neglābj dvēseli, bet dāvanas bez pazemības var to pat pazudināt. Sīrijas Īzaks raksta: “Dāvanas bez kārdinājumiem – bojāeja tiem, kas tās saņem. Ja dari labu Dieva dēļ un Viņš tev dod dāvanas, lūdz Viņam apskaidrību, cik lielā mērā tev jāpazemojas, vai arī lūdz, lai atņem tav šīs dāvanas, lai tā nekļūtu par iemeslu tavai bojāejai. Jo ne jau katram bagātība spēj darīt labu.” Svētie Raksti un Baznīctēvi nepārprotami uzsver, ka pazemība sevī ietver pilnību – tas ir – sirds, prāta, gara, dvēseles un miesas pazemību, kas sevī ietver pilnīgu brīvību no ļaunā spēka varas, dvēseles un sirds mieru Dievā. Pazemīga cilvēka lūgšana ir garīgi tīra – bez aizsapņošanās un izklaidības. Tā dvēsele iegūst savu pilnību nevis cilvēka grēcīgajā dabā, bet Kristū, tāpēc pazemīgs cilvēks nedižojas citu priekšā, bet gluži pretēji – grib, lai citi redzētu viņa gara nabadzību un niecīgumu. Būtiski ir savu pazemību neievērot (pretēji tam, ka lepns cilvēks arī neredz savu lepnību), jo pazemīgais, pieaugot savos tikumos redz sevi aizvien sliktāku un niecīgāku. Dievs ir Gaisma un tāpat kā saules staros mēs redzam sīkāko puteklīti, pazemībā – katru savu mazāko un niecīgāko grēku.
Pazemībai ir vismaz divas pakāpes:
1. Cilvēks vairs nenosoda citus, kā to darīja iepriekš, bet nenosoda arī sevi.
2. Cilvēks vienmēr tiesā sevi, kaut arī nosodījumu nebūtu pelnījis. Tas nozīmē – cilvēks ne tikai negrib redzēt svešus grēkus, bet arī to nespēj, jo paša grēki aizēno svešos – tie ir slinkums, nevīžība, mazdūšība, mazticība, nekrietnas un negodbijīgas domas, jūtas, vārdi un darbi.
Pazemība ir dievbērnība – pazemīgais apkārtējos pamāca ar mīlestību, aizliedz neuzbāzīgi, ir bezgalīgi pacietīgs pret tiem, kas grēko, cerot uz viņu labošanos. Tādēļ pazemīgo ciena pat stūrgalvīgie un apcietinātie, viņā ir rāmums, vienkāršība, pieejamība, pārbagāta mīlestība. Pazemīgais jebkuru kritikas asmeni vērš vispirms pret sevi un saprot, ka pasaules pārveidošanai ir jāsākas ar viņu, tādēļ pazemīgais necenšas atšķirties no citiem, viņa no Dieva saņemtā valdītspēja nozīmē kalpot citu pestīšanai. Sīrijas Īzaks raksta: “Pazemīgajā nekad nav sasteigtības, drudžainības, apjukuma, karstgalvības un vieglprātības, viņā vienmēr valda miers. Nav nekā, kas varētu viņu pārsteigt, bēdās viņš neapjūk, nešausminās, arī jautrība viņu nepārsteidz. Bet viņš priecājas un līksmojas par to, kas tīkams Kungam. Viņš lūdz tikai šādi: “Lai notiek Tavs prāts ar mani, Kungs.”” Pazemība cilvēkam iemāca sava niecīguma apziņu – Dievs ir visa pamats, bez Viņa es neesmu nekas. Viss, kas tev pieder, ir Dieva dots. Mazāk paļaujies uz saviem spēkiem, vairāk lūdz Dieva palīdzību. Uztici Dievam visu savu dzīvi – darbus, ikdienu, katru minūti. Par katru lietu – arī šķietami vissīkāko, nekavējoties runā ar Dievu, lūdz Viņa palīgu.
Vai pazemībai ir kāda robeža? Tādas nav! Nav iespējams patiesi pazemīgs cilvēks, kurš tīksminās par sasniegtajiem rezultātiem, jo uzskata sevi par grēcīgāko no visiem.
Kā sasniegt pazemību?
Ir tikai viens ceļš – sekošana Jēzum Kristum. Daudz un uzmanīgi lasīt Evaņģēliju, lai saprastu katru Kristus soli un sekotu Viņam. Ceļš uz pazemību ir nepārtraukta lūgšana, sevis pazemošana līdzcilvēku priekšā, saprātīgi veikti fiziskie labie darbi. Labie darbi noved dvēseli pazemībā, jo dvēsele ir saistīta ar miesu un ņem dalību pie visa, kas notiek miesā. Tā kā fiziskais darbs pazemo miesu, kopā ar to pazemojas dvēsele. Kristus mums dod šādu piemēru: Pieceļas no mielasta, novelk virssvārku un, paņēmis linu drānu, to sev apsien. Pēc tam viņš ielej ūdeni mazgājamā traukā un sāk mazgāt mācekļiem kājas, un slauka tās linu drānā, ko viņš bija apsējis. (Jņ.13:4-5) Archibīskapu un augstāko garīdznieku pienākums Lieldienu laikā ir mazgāt nabagiem kājas, tas jādara arī mācītājiem, evaņģēlistiem un citiem Baznīcas kalpiem, jo šī pazemības kalpošana dziedina no augstprātības, uzslavu kāres un glaimiem, kuri var cilvēkā radīt viltus pazemību. Sevi uzskatīt par visiem zemāku ir pazemības raksturīgākā īpašība, un, jo vairāk mēs sevi pazemosim līdzcilvēku acīs, jo stiprāka kļūs pazemība un vājāka lepnība. Jo kā lai lepojas citu līdzcilvēku priekšā un kā lai pārmet vai pazemo līdzcilvēkus tas, kas sevi izjūt zemāku par visiem?
Viltus pazemība
Tie, kas cieš no viltus pazemības, runājot ļoti bieži atkārto, ka ir grēcīgi, necienīgi utt., bet piekrītot: “jā, patiesi tu tāds esi!”, viltus pazemīgais tūlīt iebildīs vai pat apvainosies, varbūt klusēs, bet savu atmaskotāju uzskatīs par ienaidnieku. Viltus pazemība rodas no godkārības, slinkuma un nolaidības, cilvēks šajā stāvoklī sevi izceļ, dižojas un necieš, ja norāda uz viņa netikumiem. Tad viltus pazemīgais apvainojas, sāk strīdēties, taisnoties, uztraukties, dusmoties uz saviem atmaskotājiem, kļūst pret tiem vēss un beidzot – nesarunājas. Viltus pazemība iedalās:
-
apzinātā, liekuļotā pazemībā savtīgu mērķu īstenošanas dēļ,
-
neapzinātā viltus pazemībā: a) garīgās dzīves likumību nezināšanas dēļ, no Kristus un Evaņģēlija paviršas, virspusīgas saprašanas. Šajā stāvoklī cilvēks uzklausa aizrādījumus, neapvainojas un salīdzinoši ātri labojas. b) pazemības “dūmu aizsega” lietošana godkārības un lepnības saindētiem cilvēkiem. Šāds šķietami pazemīgais lepojas ar savu viltus pazemību, to pat neapzinoties.
Baznīctēvi raksta: “Viltus pazemība redz sevī pazemības pilnību. Sātans pieņem gaišības eņģeļa izskatu; viņa apustuļi atdarina Kristus Apustuļu darbību, viņa mācība top līdzīga Kristus mācībai. Cilvēku garīgie sirdsstāvokļi, kurus izveido sātans ar pievilšanas indi, - top līdzīgi garīgajiem žēlastības sirdsstāvokļiem. Sātaniskā lepnība, godkāre, pašapmāns un pievilšana, kas no tā visa rodas, pieņem Kristus pazemības gara līdzību un attēlu. Godkāre un tās bērni – neīstie garīgie baudījumi, kas darbojas cilvēka dvēselē, kurā nav grēknožēlas, - izveido šķietamās pazemības attēlu. Ar to pieviltajā dvēselē tiek aizvietota patiesā pazemība. Un šis neīstais pazemības un patiesības attēls, ieperinādamies cilvēka dvēselē, aizsprosto patiesajai Patiesībai visas ieejas. Pieņemot sevī neīsto patiesību, tu Patiesības vietā pielūdz melus, un tava sirds pārvēršas par elku kambari. Un šajā kambarī ir uzcelts neīstās viltus pazemības elku tēls. Iedomātā pazemība ir visšausmīgākais lepnības veids. Ar grūtībām tiek izdzīta lepnība, kad cilvēks pats to saskata un pret to cīnās, bet kā lai to izdzen, ja tā cilvēkam izliekas par pazemību?”
Īsta pazemība pārveido cilvēka sirdi par Dieva mājokli. Nekas tā nenolīdzina dvēselei ceļu pie Dieva kā pilnīga atsacīšanās no sevis un sava lepnā “es” samīšana dubļos. Patiesa pazemība ir Dieva noslēpums un tas nav aptverams cilvēka prātam. Būdama visaugstākā garīgā gudrība, tā miesīgam cilvēka prātam izliekas kā neprāts. Pazemību nevar izteikt ar vārdiem un zemes valodām, miesīgam prātam tā nav aptverama. Neaptveramo var izprast ar garīgo saprātu un arī tad tikai daļēji.
Pazemības pazīmes ir: alkas un slāpes pēc Dieva, dvēseles gara nabadzība, grēknožēlas asaras. Dievišķā žēlastības pazemība ir neredzama, tāpat kā neredzams ir tās devējs – Dievs. Tā ir aizzieģelēta ar klusēšanu, vienkāršību, sirsnību, nepiespiestību, brīvību. Jo vairāk cilvēks pieaug pazemībā un kļūst bagātāks ar garīgiem sasniegumiem un dāvanām, jo vairāk kļūst pieticīgāks un it kā neievērojamāks. Pazemīgajam nevar vairs sirdī būt ļaunums un ienaids, jo ienaidnieku viņam nav. Ja kāds no cilvēkiem dara viņam pāri, tad viņš to pieņem kā paša grēku izpelnīto taisnīgo Dieva sodu. Pazemīgajam vairs nav savas dzīves, jo viņš dzīvo dzīvi, kas pilnīgi apslēpta, iegremdēta Dievā. Pazemīgajam sveša pašpārliecinātība, tādēļ viņš meklē Dieva palīdzību un vienmēr atrodas lūgšanā.
Auglīgs zars noliecas pie zemes zem savu daudzo augļu smaguma. Neauglīgs zars aug lepni uz augšu, kupli vairodams savu atvašu lapotni.
Pazemība paļaujas uz Dievu – ne vairs uz sevi un arī ne uz cilvēkiem. Un tādēļ tā savā uzvedībā ir vienkārša, stingra un cēla. Šīs pasaules aklie to nosauc par lepnību. Vēso attieksmi pret iznīcīgām lietām iznīcības bērni nosauc par lepnību.
II daļa LEPNĪBA
Lepnība ir Dieva atmešana, sevis paaugstināšana, cilvēku nicināšana, nekaunība, prāta un sirds notrulināšana un to piesaistība zemajam un grēcīgajam, nodošanās kaislībām, nepakļaušanās Dieva likumiem un Baznīcai. Savas miesīgās gribas īstenošana. Ķecerīgu, netīru, pasaulīgu grāmatu un žurnālu lasīšana, amorālu filmu skatīšanās. Nepakļaušanās valdībai un varām. Dzēlīgs izsmiekls. Kristīgas pazemības un atturīgas klusēšanas pazaudēšana. Mīlestības pazaudēšana pret Dievu un cilvēkiem. Viltus filosofija un ķecerība. Bezdievība, apmātība un dvēseles nāve. Lepnība ir tiesāšanas māte, uzslavu auglis, Dieva palīdzības atmešana, krišanu vaininiece, dusmu avots, necilvēcisks tiesnesis, Dieva pretiniece, zaimošanas sakne. Lepnība ir pats niknākais un visgrūtāk savaldāmais zvērs, kas uzbrūk visvairāk nobriedušiem kristiešiem un saplosa tos, kad viņi gandrīz jau uzkāpuši garīgo sasniegumu kalngalos. Lepnība izposta visas dievišķās īpašības un iznīcina cilvēkā visu sasniegto svētumu un taisnību. Ielaužoties dvēselē, tā cenšas ieņemt vissvarīgāko pilsētas nocietinājumu – pazemību un tad līdz pamatiem izposta un sagrauj visu pilsētu. Jo augstāku un bagātāku dvēseli lepnība ir sagūstījusi, jo lielākai grēka verdzībai pēc tam to pakļauj, aplaupot garīgos sasniegumus ar vislielāko nežēlību.
Lepnības iesākums – godkārības iesakņošanās. Vidusdaļa – tuvāko nicināšana, nekaunīga lielīšanās ar saviem pūliņiem, pašapziņa un paštaisnība, naids pret pārkāpumu un trūkumu atklāšanu.
Beigas – Dieva palīdzības atmešana, augstprātīga paļāvība uz saviem spēkiem, sātaniska daba un raksturs.
Augstprātīgs un lepns kristietis stipri runā pretī, bet pazemīgais ne tikai nerunā pretī, bet pat savas acis neuzdrošinās pacelt. Kas noraida pamācības un nepieņem aizrādījumus, ir iekritis lepnības kaislībā, bet, kas visu pieņem, ir atbrīvojies no lepnības važām.
Lepnības tēvs ir arī grēka tēvs – Lucifers, ķerubs, kurš vairāk par citiem Dieva radījumiem bija apbalvots ar brīnišķīgu godu un krāšņumu, un viņš iedomājās, ka šis gudrības spožums un dievišķās dabas skaistums izriet no viņa paša, bet no Radītāja devības. Šī iemesla dēļ paaugstinājies, viņš uzskatīja sevi līdzīgu Dievam, it kā savas skaidrības saglabāšanai viņam nebūtu vajadzīga Dieva palīdzība. Tā, pilnīgi paļāvies uz savām spējām, viņš sāka ticēt, ka ar tām pietiks, lai saglabātu toreizējo garīgās pilnības un svētlaimības stāvokli. Tu gan domāji savā prātā: Es kāpšu debesīs un uzcelšu savu troni augstu pār Dieva zvaigznēm, es nometīšos uz saiešanas kalna pašos ziemeļos! Es uzkāpšu augstumos, es būšu pats Visaugstākais! Bet nu tu esi nogāzts mirušo valstībā, visdziļākā bedrē! (Jesajas 14:13-15) Viņš – radības kronis – noticēja, ka tikai ar brīvās gribas spējām un ar saviem spēkiem vien iespējams sasniegt Dieva godu un slavu, pazaudēja arī to, kuru bija saņēmis kā dāvanu no Radītāja. Tātad lepnība ir pirmā no visām kaislībām, visu grēku un noziegumu pirmavots. Kalpošana savai lepnībai ir ceļš uz elli. Jēzus Kristus ar savu Upuri ir satriecis sātanu un devis iespēju cilvēkam tapt pestītam no lepnības grēka. Toties Viņš dod lielāku žēlastību; tādēļ Raksti saka: “Dievs stājas pretī lepniem, bet pazemīgiem dod žēlastību”. (Jēkaba 4:6) Ar Dieva Dēla pazemības piemēru un paklausību Debesu Tēvam arī cilvēks spēj uzvarēt savu lepnību (kas ir iedzimtā grēka sākums un pamats – sātana kārdinājums jūs būsiet kā Dievs (1.Moz.3:5), t.i. lepnībā atmetiet Dievu un ieceliet sevi Viņa vietā) un atgriezties Dieva tuvumā. To nespēj ne sātans, ne viņa eņģeļi – kritušie gari – dēmoni, kuru lepnība ir dziļa kā elle, tādēļ tie neizturamā skaudībā lūkojas uz cilvēku, kurš viņu vietā ir aicināts Debesīs un cenšas to pazudināt ar savu – lepnības grēku. Te kļūst saprotams, kādēļ lepnība ir tik bīstama un ļoti izplatīta cilvēku vidū. Bez Kristus Evaņģēlija iepazīšanas un dzīvošanas tajā lepnību uzvarēt ir neiespējami, jo tumsības gari ir ļoti viltīgi un prot atrast cilvēka visvājākās vietas. Sātans kļuva lepns un cenšas visu cilvēci ievest šajā iznīcinošajā kaislībā. Tādēļ lepnība ir bīstama dvēseles slimība, ļoti grūti ārstējama un riebīgākais grēks pret Dievu, jo lepnībā cilvēks, līdzīgi sātanam, sevi pamazām, bet neatlaidīgi cenšas iecelt Dieva vietā. Baznīctēvi lepnību sauc par sātana sēklu. Lepnība ir galēja pašpārliecinātība, visa tā noliegšana, kas nenāk no paša lepnā cilvēka, neapvaldīta nežēlība, dusmas un ļaunums.
Beigās lepnais atsakās arī Dieva un tad viņam vajadzīga īpaša Dieva palīdzība, jo cilvēki palīdzēt vairs nespēj. Lepnajam ir baismīgi liels “Es”, kura priekšā viņš pazemo citus un grib tos pakļaut sev. Baušļi, Baznīcas kārtība, likumi, dogmatika tiek pārkāpti un aizliegti, visbiežāk – ar it kā cēlu un pašaizliedzīgu rīcību (“es vienīgais esmu palicis īsts kristietis vai taisnais šajā netīrajā pasaulē!”), tiek veidotas atsevišķas grupas un sektas, kuru galvenā darbība ir citu pulgošana un sevis izcelšana, kuru moto ir “lai citi mums pakļaujas un kalpo, bet ne mēs viņiem!” Rezultāts ir dzīve miesā, savā “Es”, kur paša grēki netiek saskatīti, tieši otrādi – attaisnoti, bet citi cilvēki – nemitīgi apsūdzēti. Tā ir dvēseles nāve un neizbēgamas elles mokas jau šajā pasaulē : ļaunums, naids, grūtsirdība, vientulība, iztukšotība, trulums un izmisums. Lepnās sirdīs dzimst zaimu vārdi un darbi. Ar lepnību slimo no Dieva atkāpies cilvēks, kas pats sevi uzskata spējīgu veikt labos darbus. Labi padarīts darbs vieglprātīgus kristiešus dažkārt iekvēlina augstprātības lepnībā; bet tas darbs, kas vēl jāpadara, noved pazemībā, jo mēs vēl nezinām, vai to izdosies īstenot dzīvē. Sv. Pāvils mums atgādina: Brāļi, es vēl nedomāju, ka pats būtu to satvēris, bet vienu gan, - aizmirsdams to, kas aiz manis, stiepdamies pēc tā, kas priekšā, es dzenos pretim mērķim, goda balvai – Dieva aicinājumam Kristū Jēzū. (Fil.3:13-14)
Cīņa ar lepnību
Centīga grēknožēla un tīras asaras uzceļ sirdīs garīgās pazemības templi, nojaucot uz smiltīm celto lepnības celtni. Kādam no saprātīgiem brāļiem tuvojās ļaunie gari, iedvesdami slavas un cildināšanas domas. Bet šis pazemību sasniegušais vīrs atbildēja viņiem: “Ja jūs pārstātu mani cildināt, tad no jūsu aiziešanas es varbūt izdarītu slēdzienu, ka esmu kaut ko sasniedzis. Bet, ja nepārstāsiet mani lielīt, tad no jūsu uzslavām saskatu savu nešķīstību, jo lepna sirds Tā Kunga acīs ir negantība, un tā nepaliks nesodīta. (Sal.pam. 16:5) Tātad aizejiet no manis, - un es sevi uzskatīšu par augstu stāvokli sasniegušu – vai slavējiet un cildiniet, - un tā caur jums es sasniegšu lielu pazemību”. Ar šādiem spriedumiem it kā abējās pusēs griezīgu zobenu ļaunie gari tika satriekti un tūliņ atstājās.
Lepna rakstura cilvēkiem ir derīgi atrasties atkarībā no citiem, dzīvot trūkumā un pazemojumos un lasīt rakstus par lepnības samaitājošām sekām un par paņēmieniem, kā ar Kristus spēku no tās atbrīvoties. Lepnība vienmēr ir dvēseles izsīkums, kas tomēr sapņo par sevi, ka ir bagāta, un, atrodoties tumsā, iedomājas sevi esam gaismā. Tādēļ nepārstāsim paši sevi pārbaudīt un salīdzināt savu dzīvi ar Kristus, apustuļu un Baznīctēvu dzīvi, kas dzīvojuši pirms mums, un mēs atradīsim, ka vēl ne soli neesam spēruši, lai ietu pa šo Ceļu – pat savus solījumus neesam turējuši un atrodamies vēl gluži pasaulīgā sirdsstāvoklī. Salīdzini sevi ar labākiem paraugiem, un tu būsi pasargāts no iedomības. Dziļi sirdī ieslēgsim atziņu, ka katrs tuvākais ir pārāks par mums, pacietīsim citu kļūdas un apgrēkošanās. No lepnības mēs aizmirstam savus noziegumus un grēkus, bet sasniegumus piedēvējam sev. Kauns greznoties ar svešām rotas lietām, bet neprāts – lepoties ar Dieva dāvanām. Kad mūsu sirdīs nobriedīs svētās pazemības auglis, tad mēs iesāksim nicināt jebkuru uzslavu un cilvēcisko slavu, un mēs ne tikai par neko uzskatīsim savus labos darbus, bet tie mums būs kā negantība, jo jutīsim, ka viss, kas nāk no mums pašiem, atnes vispirms postu un samaitāšanu – t.i., grib mūs padarīt lepnus. Daudzi sevi nosauc par grēciniekiem un varbūt tiešām tā par sevi domā, tomēr sirdī viņi tiek kārdināti citus pazemot. Ja lepnība daļu no eņģeļiem pārvērta par ļauniem gariem, tad bez šaubām – pazemība dēmonus spēj pārvērst eņģeļos. Tātad lai pakritušie nezaudē cerību, paļaudamies uz Dievu.
Kas sarunā ar citiem cilvēkiem neatlaidīgi vēlas aizstāvēt savus uzskatus, lai arī tie būtu pareizi, tas lai zina, ka viņš ir pārņemts no sātaniskas kaislības, no kuras tiks dziedināts caur pazemošanos un garīgo vadītāju lūgšanām. Bet, ja viņš tā izturas arī garīgo vadītāju klātbūtnē, tad šādu kaiti cilvēkiem nav pa spēkam izdziedināt. Ko darīt? Kāds pieredzējis garīgais cīnītājs saka: “Ja patiesi dievbijīgais kristietis spēs pat mirušos uzmodināt un būs ieguvis žēlastības garu un svabadību no tumsības spēku uzmākšanās, tad šos sasniegumus nepierakstīs sev, bet vienmēr paturēs prātā, ka to visu paveic Dieva žēlastība un garīgā tēva aizlūgšanas, - un tādejādi paliks tālu no pašpaaugstināšanās. Un patiešām, vai viņš varētu lielīties ar to, ko ieguvis (kā pats to atzīst) ne savā spēkā, bet ar otra palīdzību? No viltus žēlastības gara dzimst paaugstināšanās, bet no patiesā – mierinājums”. Kādreiz es arī savā sirdī pamanīju šo neprātīgo pievīlēju – lepnību, ko uz saviem pleciem bija ienesusi tās māte – godkārība. Saistījis abas ar paklausības saitēm un nosodījis ar pazemības šķēpu, es piespiedu viņas pateikt, kādā veidā tās ielavījās manā dvēselē. Beidzot zem sitieniem viņas atzinās : “Mums nav ne iesākuma, ne dzimšanas dienas, jo mēs pašas esam visu kaislību dzemdētājas. Daudz iespēj pret mums sirds satriektība, ko rada paklausība. Kādam pakļauties – to paciest mēs nespējam… Mēs esam pret jebkuru pazemības izpausmi. Mēs diezgan bieži sekojam pazemojumu panešanai, paklausībai un lēnprātībai, kā arī cenšamies neatpalikt no kalpošanas tuvākajam ar mīlestības darbiem… Ja patiesi sevi pazemosi Tā Kunga priekšā, tad iznīcināsi mūs kā zirnekļa tīklus”. “Tu redzi”, sacīja lepnība, “ka zirgs, uz kura es jāju, ir godkāre. Sevis pazemošana un tiesāšana satriec zirgu un viņa jātnieku”.
Kādam ticības tēvam ļauns cilvēks iesita pa vaigu, jo pār viņu bija nākusi dusmu lēkme. Tēvs nekavējoši pagrieza otru vaigu gatavībā saņemt otru sitienu. Cilvēkā mītošais ļaunais gars ar šī svētā cilvēka pazemību tā tika satriekts, ka iekliedzās un tūliņ atstāja savu upuri.
Par katru cilvēku, kas necīnās ar savu lepnību, var teikt: No kāju pēdām līdz pakausim nav tur vairs nekā vesela, tikai vātis un brūces un jauni ievainojumi, kas nav apkopti, nav pārsieti un ar eļļu ieziesti. (Jesajas 1:6) Tas nav atsevišķs grēks, bet visas būtnes saindēšana ar grēka indi. Ko man darīt? Vai rīkošos tā, kā rīkojās vecais Ādams, kurš, ieraugot savu kailumu, steidzās paslēpties no Dieva? Vīģes lapu vietā ietērpšos grēknožēlas asarās; attaisnošanās vietā pienesīšu patiesu atzīšanos, uzvarēšu godkārīgo kaunu un grēksūdzei ierādīšu pirmo vietu garīgās ārstniecības kursā. Bez tās lūgšana, asaras, gavēņi un citi līdzekļi nebūs iedarbīgi un stabili.
Lepnais cilvēk, ej pie sava garīgā tēva, un pie viņa kājām atradīsi Debesu Tēva apžēlošanu! Patiesa, sirsnīga grēksūdze, ja to darām sirsnīgi un regulāri, spēj atbrīvot no grēcīgām parašām, padara grēknožēlu auglīgu un labošanos patiesu un nemainīgu.
Vienīgi Tevis priekšā es esmu grēkojis un darījis to, kas ļauns Tavās acīs, lai Tu paliec taisns savos spriedumos un nevainojams savā tiesneša darbā. Redzi, vainas apziņā es esmu dzemdināts, un grēkos māte mani ir ieņēmusi. Redzi, Tev patīk patiesība, kas apslēpta sirds dziļumos, un Tu māci man noslēpumos izprast gudrību. Šķīsti mani no grēkiem ar īzapu, lai es topu šķīsts, mazgā mani, lai es topu baltāks par sniegu! (Ps. 51:6-9)
Izmantotā literatūra: Bībele, Baznīctēvu raksti, “Filokalia” |
