Sākums
 Draudzes aktualitātes
 Dievkalpojumi
 Draudzes pasākumi
 SPREDIĶI - LASĪŠANAI
 Bībeles stundas
 Jauniešu vakari
 Vīru vakari
 Kristības Sakraments; bērnu kristība
 Svētdienas skola
 Iesvētāmo mācības
 Koncerti un muzicēšana
 Liturģiskais ansamblis
 Laulības
 SVĒTDARBĪBAS
 MĒS TICAM! MĒS KALPOJAM!
 Lūgšanas
 Svētrunas
 Teoloģiski raksti
 Ziedojumi draudzei
 Fotogalerija
 Vēsture, sākot ar 1252.g.

 

 

Meklēšana

 
Aizlūgšana par mirušajiem - teoloģiskais un vēturiskais pamatojums

AIZLŪGŠANAS PAR MIRUŠAJIEM - TEOLOĢISKAIS UN VĒSTURISKAIS PAMATOJUMS

Mēs visi esam mirstīgi iedzimtā grēka dēļ. 
Tā tad grēka alga ir nāve, bet Dieva balva ir mūžīga dzīve Kristū Jēzū, mūsu Kungā.
Rom.6:23 
Vai mums ir jāaizlūdz par mirušajiem? Vai mūsu aizlūgšanas tiem palīdz? Vai tas ir bibliski? Vai jāaizlūdz par visiem? Vai var mirušo “izlūgt” no elles? Cik tālu mēs drīkstam iejaukties mirušo pēcnāves dzīvē? Vai varam tajā kaut ko mainīt? Vai tā nav iejaukšanās Dieva varā un nodomos? Tādi un līdzīgi jautājumi tiek apskatīti šajā darbā, kuru nododu Jums. Būšu pateicīgs par visiem precizējumiem un aizrādījumiem par šo tēmu, kas ir aktuāla daudziem kristiešiem. 

1.    Svēto Rakstu un Baznīcas mācība sakarā ar aizlūgšanām par mirušajiem.

Ticīgo, atpestīto kristiešu dvēseles pēc miesas (ķermeņa) nāves dodas uz Debesīm un iemanto svētlaimi, bet grēcinieku dvēseles dodas uz elli – sāpju un moku vietu. Pirmie līdz Pastarai Tiesai vēl nemanto pilnīgu svētlaimi, tāpat kā otrie – pilnīgas mocības. Baznīca māca, ka visi grēcinieki pēc savas nāves un tiesas dodas uz elli, taču tie, kuri pirms nāves izsūdzēja savus grēkus, tikai nepaspēja nest atgriešanās augļus – lūgšanas, satriektību par grēkiem, mīlestības darbus trūcīgiem, Dievu un tuvākiem, gūst iespēju atvieglot savas ciešanas vai pat vispār atbrīvoties no elles valgiem. Tādu atvieglojumu vai atbrīvojumu grēcinieki neiegūst ar saviem nopelniem vai grēknožēlu, jo pēc nāves un tiesas vairs nepastāv ne grēknožēla, ne nopelni, bet tikai un vienīgi Dieva bezgalīgās žēlastības dēļ, ar Baznīcas aizlūgšanām un labdarībām, ko dzīvie dara par mirušajiem.

Mācība par grēknožēlā mirušu grēcinieku iespēju saņemt atvieglojumu un pat pilnīgu atbrīvojumu no elles mokām ar dzīvo aizlūgšanām un labdarību, ar aizlūgumiem Baznīcā, pamatojas Svētajos Rakstos.

Izsūdziet cits citam savus grēkus un aizlūdziet cits par citu, ka topat dziedināti. Daudz spēj taisna cilvēka lūgšana, darbodamās savā spēkā. Jēkaba 5:16  Tad nu es pamācu tevi vispirms turēt lūgšanas, pielūgšanas, aizlūgšanas par visiem cilvēkiem. 1.Tim.2:1 
Ņemiet arī pestīšanas bruņu cepuri un Gara zobenu, tas ir, Dieva vārdu, ar visām lūgšanām un lūgumiem lūdziet Dievu garā ik brīdi; tai pašā nolūkā esiet nomodā un pastāviet savās aizlūgšanās par visiem svētajiem.  Efez. 6:17-18

Abi apustuļi mums liek lūgties vienam par otru bez vietas, laika un citiem ierobežojumiem. Tas nozīmē – mums jālūdzas par saviem tuvākiem arī tad, kad tie ir kopā ar mums, vai nav kopā, kad tie dzīvo šajā pasaulē un pēc nāves ir aizgājuši uz citu pasauli, jo, ja dzīvojam, dzīvojam savam Kungam un, ja mirstam, mirstam savam Kungam. Tātad, vai dzīvojam vai mirstam, mēs piederam savam Kungam. Rom.14:8 
Mūsu Kungs, Dzīvības Valdnieks, saka:
Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs, jo Viņa priekšā visi ir dzīvi. 
Lūkas Ev. 20:38

Brīdinot par nederīgu un neauglīgu lūgšanu par mirušajiem Dieva priekšā, apustulis Jānis mums dod citu bausli: 
Ja kāds redz savu brāli darām grēku, kas nav nāves grēks, tas lai lūdz Dievu, un Viņš tam dos dzīvību, proti, tādiem, kas nedara nāves grēku. Ir nāves grēks, par to es nesaku, lai lūdz. 1.Jāņa 5:16
  
Visi, kas miruši patiesā grēknožēlā, ir brīvi no nāves grēka jau tādēļ vien, ka nožēloja grēkus: “jo nāves grēks ir tas, ja kādi grēkojot, nelabojas un apcietināti un spītīgi saceļas pret tikumību un patiesību... Tādos nav Dieva Tā Kunga , jo tie nepazemojas un neatjēdzas pēc savas grēkā krišanas.” (7.Baznīcas koncils, 5.likums). Tātad visi, kas miruši patiesā grēknožēlā, kaut arī iepriekš bijuši nāves grēkos, bet vēl jo vairāk, ja nav tajos bijuši – pieder tiem mūsu tuvākajiem, par kuriem pavēlēts aizlūgt bez jebkādām šaubām un svārstīšanās. Pēc šī apustuļa dotā baušļa tikai nāves grēkos, bez grēknožēlas mirušie, Baznīcā un draudzē neesošie, nav cienīgi saņemt aizlūgšanas.

Pēc apustuļu mācības, mūsu aizlūgšanas par tuvākajiem ir īpaši svētīgas tikumiskā nozīmē: Ņemiet arī pestīšanas bruņu cepuri un Gara zobenu, tas ir, Dieva vārdu, ar visām lūgšanām un lūgumiem lūdziet Dievu Garā ik brīdi; tai pašā nolūkā esiet nomodā un pastāviet savās aizlūgšanās par visiem svētajiem. Efez. 6:17-18, un mūsu aizlūgšanas par tuvākajiem, kuri nav nāves grēkā, var tiem dot dzīvību: 1.Jāņa 5:16 No tā izriet – kaut arī mēs nesaprotam, kā mūsu lūgšanas iedarbojas uz mūsu tuvākajiem, kamēr viņi ir šajā pasaulē, tomēr piedzīvojam, ka tās ir iedarbīgas un glābjošas viņiem, tieši tāpat mēs neaptveram, kā mūsu lūgšanas iedarbojas uz tuvākajiem, kas miruši patiesā grēknožēlā un tādēļ mums nav tiesību šaubīties par mūsu aizlūgšanu iedarbīgumu un glābšanas spēku.

Ko jūs lūgsit Manā Vārdā, to Es darīšu, lai Tēvs tiktu pagodināts Dēlā, saka Jēzus Kristus, mūsu Pestītājs - Jāņa Ev.14:14 Tātad, jebkura mūsu lūgšana Dievam, arī par tuvākajiem, kā dzīviem, tā mirušiem, ir spēcīga un iedarbīga tikai tad, ja tā tiek lūgta Kunga Jēzus Vārdā, kurš ir vienīgais Starpnieks starp Dievu un cilvēkiem: Jo ir viens Dievs, kā arī viens Starpnieks starp Dievu un cilvēkiem – cilvēks Kristus Jēzus. 1.Tim.2:5 Jēzus Kristus salīdzināja mūs ar Dievu un atpirka no visiem grēkiem, nesot Viņam samierinājuma Upuri – Pats Sevi – Savu Miesu un Savas Asinis: Cik daudz vairāk Kristus Asinis, kas mūžīgā Gara spēkā pats Sevi ir bezvainīgu upurējis Dievam, šķīstīs mūsu sirdsapziņu no nedzīviem darbiem kalpošanai dzīvajam Dievam. Citādi Viņam būtu pienācies bieži ciest no pasaules sākuma. Bet tagad Viņš vienreiz laiku galā ir parādījies, lai iznīcinātu grēku, Sevi upurējot. Ebr.9:14.26. Pēc šīs gribas mēs esam ar Jēzus Kristus Miesas Upuri padarīti svēti pavisam. Ebr. 10:10 Eucharistijas (Svētā Vakarēdiena) upurī tiek nests salīdzinošais Upuris, tiek lauzta mūsu Glābēja Svētā Miesa : Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm. Kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi. Un maize, ko Es došu, ir Mana Miesa, kas dota par pasaules dzīvību. Jāņa  Ev. 6:51, un tiek izlietas Svētās Asinis: Bet, tiem vēl ēdot, Jēzus ņēma maizi, svētīja, pārlauza un deva to saviem mācekļiem un sacīja: “Ņemiet, ēdiet, tā ir Mana Miesa.” Un Viņš ņēma biķeri, pateicās un deva to tiem, un sacīja: “Dzeriet visi no tā.  Jo tās ir Manas jaunās derības Asinis, kas par daudziem tiek izlietas grēku piedošanai.” Mateja Ev.26:26-28; Lūkas Ev.22:19-20

Mūsu Kungs Jēzus Kristus saka: Un, kas ko runā pret Cilvēka Dēlu, tam tas tiks piedots; bet, kas ko runā pret Svēto Garu, tam tas netiks piedots ne šinī, nedz nākošā mūžā. Mateja Ev.12:32 No tā izriet tiešs secinājums: grēciniekiem grēku piedošana iespējama arī pēc nāves. Apokalipsē ir teikts, ka Kungam Jēzum Kristum ir nāves un elles atslēgas Apokalipse 1:18 , tātad Viņš var atdarīt un aizdarīt elles vārtus un atbrīvot no turienes grēciniekus. Taču pēc nāves grēciniekiem nav iespējas ne grēknožēlai, ne labiem darbiem. Izskaidrot, kā grēciniekiem var piedot grēkus un atbrīvot no elles valgiem nevar citādi, kā vienīgi – to spēj Kungs Jēzus Kristus ar Baznīcas aizlūgšanām un Savu Upuri. Bet, kas miruši, zaimojot Svēto Garu, vai – tas ir viens un tas pats – nāves grēkā, nav grēkus nožēlojuši un lūgušies, par tādiem Baznīca nelūdz. Lūk, kādēļ Pestītājs saka, ka Svētā Gara zaimošana netiek piedota ne šinī, nedz nākošā mūžā.

Otrajā makabiešu grāmatā par jūdu vadoni – taisno un cēlo Jūdu Makabeju ir stāstīts sekojošais: Un Jūda izgāja ar trīstūkstoš kājniekiem un četri simti jātniekiem. Bet kad ar viņiem kāvās, tad no jūdiem daudz nekas nekrita. Tad Jūda ņēma kara pulku un nāca uz Odolāmas pilsētu, un kad svētā diena pienāca, tad tie svētījās un svinēja svēto dienu. Un otrā dienā Jūdas karavīri nāca, kā pieklājas, nokauto miesas aprakt un pie viņu radiem tēvu kapos nolikt. Tad zem ikviena nokautā drēbēm  atrada tādas lietas, kas jamniešu elku dieviem bija svētītas, ko aizskart jūdiem bauslībā bija aizliegts. Tā visiem kļuva zināms, ka tie šās lietas dēļ bija nomiruši. Tad visi Tam Kungam, Taisnam Soģim, pateicās, kas apslēptas lietas zināmas dara.  Un sanākuši lūdza, ka šie noziegumi visai taptu izdeldēti. Un godīgais Jūda pamācīja ļaudis, kā no grēkiem šķīsti turēties, tāpēc, ka tie nu acīm redzējuši, kas nokautiem grēka dēļ bija noticis. Pēc viņš no visiem vīriem kādas divi tūkstoši drahmas sudraba lika samest, un tās sūtīja uz Jeruzālemi, ka upuri grēku dēļ taptu upurēti, un darīja gan labi un godīgi, ka viņš augšāmcelšanos pieminēja. Jo, ja viņš nebūtu cerējis, ka tie, kas nokauti tapuši, augšāmceltos, tad tā būtu bijusi lieka un aplama lieta par nomirušiem lūgt. Tad tas ievēroja, ka tiem, kas dievbijīgi nomirst, godība un žēlastība esot nolemta: tas bija svēti un Dievam pa prātam domāts. 2.Mak.12:33-34, 38-45

 2.    Aizlūgšanas par mirušajiem kristīgajā Baznīcā pastāv no apustuļu laikiem.

Aizlūgšanas par mirušajiem kā apustuļu novēlējums kristīgajā Baznīcā pastāv no tās paša sākuma. To pierāda senās liturģijas, Baznīcas svēto tēvu un mācītāju liecības.

Visas senās liturģijas, kuras lietoja un lieto Austrumu jeb ortodoksā Baznīca, ir pazīstamas ar nosaukumiem: Sv. apustuļa Jēkaba, Tā Kunga brāļa (tajā ir sekojoša lūgšana par mirušajiem: “Kungs, garu un visas miesas Dievs! Uzlūko ticīgos, kurus mēs pieminējām un kurus nepieminējām, no taisnā Ābela līdz šai dienai, Pats dod tiem patvērumu dzīvo mājokļos, Tavā Valstībā, paradīzes svētlaimē, Ābrahāma, Īzāka un Jēkaba klēpī, pie mūsu svētiem tēviem, kuri ir pasargāti no kaitēm, bēdām un nopūtām, kur Tava vaiga gaišums staro un apgaismo mūžīgi.”), Sv. Bazilija Lielā, Sv. Jāņa Chrizostoma, Sv. Grigorija, kā arī Rietumu Baznīcas liturģijās: romiešu, spāņu jeb mozarābu, galliešu u.c., beidzot visdažādākajos Austrumu Baznīcas novirzienos: jakobītos, koptos, armēņos, etiopiešos, sīriešos, nestoriāņos un citos – daudzskaitlīgos un daudzveidīgos – visiem ir aizlūgšanas par mirušajiem. Tas neapgāžami apliecina, ka no apustuļu dienām, kuri Baznīcai atstājuši Dievišķo liturģiju, nav bijis laiku, kad kristieši neaizlūgtu par saviem mirušajiem tuvākajiem.

Sv. Nisas Gregorijs raksta: “Nav nekā bez pamatojuma, nav nekā nederīga , ko mums atstājuši Kristus sludinātāji un mācekļi, ko nebūtu pieņēmusi dievišķā Baznīca, jo tā ir Dievam patīkama un derīga lieta – dievišķajos noslēpumos (dievkalpojumos) aizlūgt par svētā ticībā mirušajiem.” (Citēts pēc Sv. Damaskas Jāņa “Par ticībā aizmigušajiem”)

Sv. Jānis Chrizostoms (Zeltamute), paskaidrojot, ka ir svētīgi aizlūgt par mirušajiem, raksta: “Ne jau velti apustuļi padarījuši likumīgas Vareno Noslēpumu priekšā aizlūgšanas par mirušajiem: viņi zināja, cik noderīgi tas ir mirušajiem, cik liela svētība tā ir.” (III saruna  par Vēstuli Filipiešiem)

“Nav veltīgas aizlūgšanas par mirušajiem, nav veltīgas lūgšanas, nav veltīgi ziedojumi: to visu liek darīt Svētais Gars, vēloties, lai mēs būtu par svētību cits citam.” (XXI saruna par Apustuļu Darbiem)

Sv. Damaskas Jānis: “Vārda noslēpuma zinātāji, kas pakļāvuši zemeslodi, Pestītāja mācekļi un dievišķie apustuļi ne jau bez iemesla, ne jau veltīgi un ne bez svētības padarījuši par lietu kārtību varenajos, šķīstajos, dzīvdarošajos  Noslēpumos aizlūgt par ticībā mirušajiem, ko no viena zemes gala līdz otram valdošā apustuliskā un brīvā Kristus un Dieva Baznīca glabā  stingrībā un paklausībā no tā laika līdz šodienai un pasaules galam. Jo kristīgā ticība, kura ir nemaldīga, nepieņēma un nepieņemtu neko  nevajadzīgu un nesekotu tam gadu simtos, kā tikai visu derīgo, svētīgo un atpestījošo.” (Saruna Par aizlūgšanām par mirušajiem.)

Sv. Jeruzālemes Kirils: “Pieminam mūžībā aizsauktos, vispirms patriarhus, praviešus, apustuļus, mocekļus, lai ar viņu lūgšanām un aizlūgumiem Dievs pieņemtu mūsu lūgšanas; pēc tam lūdzam par mūžībā aizsauktajiem svētajiem tēviem un bīskapiem un, vispār, par visiem no mūsu vidus aizsauktajiem, ticot, ka tā ir dižena svētība dvēselēm, par kurām aizlūdzam.”

Sv. Sīrijas Efrems: “Ja jau iepriekšējās Derības priesteri ar dievkalpojumu aizlūgumiem šķīstīja kaujas laukā kritušo dvēseles no grēkiem, kā elkkalpības apgānītas, par ko stāsta Raksti (2.Makabiešu 12.nod.), tad cik daudz vairāk Kristus Jaunās Derības priesteri patiesi var šķīstīt no zemes aizsaukto grēcinieku parādus ar svētu kalpošanu un aizlūgšanu.”  Citur viņš raksta: “Nenogurstoši lūgsim Viņu (Dievu), lai top nolīdzinātas Viņa ganāmpulka – izredzētās un svētās  Baznīcas vainas, un lai šķīstītu to mirušo grēkus, kuri aizmiguši cerībā uz Viņu.”

 3.    Svēto tēvu pamācības, kādēļ un kā mūsu aizlūgšanas ir svētīgas mirušajiem.

Senbaznīcas tēvu un skolotāju rakstos mēs atrodam Dieva Vārdā pamatotus izskaidrojumus, kādēļ un kā mūsu aizlūgšanas top svētīgas un pestījošas ticībā un grēknožēlā mirušajiem.

Sv. Jeruzālemes Kirils 5.pamācībā par Sakramentālo kalpošanu saka: “Gribu jūs pārliecināt ar savu piemēru – jo, cik zinu, daudzi saka: kāds labums dvēselei, grēkos vai bez grēkiem mirušai, ja tā tiek pieminēta aizlūgšanā? Iedomāsimies: kāds ķēniņš izsūta trimdā tos, kas viņu nokaitinājuši, bet viņu tuvinieki nopin skaistu vainagu un atnes to par sodītajiem, - vai tad viņš tiem neatvieglotu sodu? Tā arī mēs Dieva priekšā aizlūdzam par mirušajiem, kaut arī viņi bijuši grēcinieki, ne vainagu vijot, bet Kristu, par mūsu grēkiem nokauto pielūdzot, lai Viņš mūs aizstāv cilvēkus mīlošā Dieva priekšā.”

Sv. Jānis Chrizostoms (Zeltamute) III sarunā par Vēstuli Filipiešiem raksta: “Kad visa tauta un svēto sadraudze stāv pret debesīm paceltām rokām pirms Sakramenta – kā lai nepielūdzam Dievu, lūdzoties par viņiem (mirušiem)? Bet tikai par tiem, kas ticībā miruši.”  Un citā vietā (XXI saruna par Apustuļu Darbiem): “Vēl ir, patiešām, ir iespēja, ja vēlamies, atvieglot miruša grēcinieka sodu. Ja bieži par viņu aizlūgsim un apdāvināsim trūcīgos, tad, kaut arī pats viņš būtu necienīgs, Dievs mūs uzklausīs. Ja Viņš tikai apustuļa Pāvila dēļ glāba citus un vienu dēļ saudzēja otrus, kā tad Viņš to pašu nedarītu arī mums?”

Sv. Augustīns māca (CLXXII pamācība): “Nešaubieties, ka svētās Baznīcas lūgšanas, upuri un žēlastības dāvanas par mirušo dvēselēm tām palīdz, lai Dievs viņām būtu daudz žēlīgāks, nekā tās pelnījušas par saviem grēkiem. Jo visa Baznīca to ievēro kā tēvutēvu mantojumu – aizlūgt par Kristus Miesā un Asinīs apvienotajiem, Mūžībā aizsauktajiem.”

Visi minētie citāti apstiprina domu, ka Dievs daudzkārt ir svētījis vietnieciskas aizlūgšanas – Jaunajā Derībā nepārprotami redzams, ka Jēzus Kristus tās atzīst un uzklausa: Un Jēzus sacīja virsniekam: “Ej, lai tev notiek, kā tu esi ticējis.” Un viņa kalps tapa vesels tanī pašā stundā. Mateja Ev.8:13 Un redzi, pie Viņa atnesa triekas ķertu cilvēku, tas gulēja gultā. Kad Jēzus viņu ticību redzēja, Viņš sacīja uz triekas ķerto: “Ņemies drošu prātu, dēls, tavi grēki tev piedoti.” Mateja Ev.9:2 Tad Jēzus atbildēja un tai sacīja: “Ak sieva, tava ticība ir liela, lai tev notiek, kā tu gribi.” Un viņas meita kļuva vesela tai pašā stundā. Mateja Ev.15:28 Mums nav pamata šaubām, ka Dievs atraidītu vai neuzklausītu mūsu lūgšanas par mirušajiem ticības brāļiem un māsām, jo viņiem ir vajadzīga Dieva žēlsirdība. Svētie tēvi norāda, ka lūgšanas palīdz mirušajiem tieši tāpat, kā tās palīdz dzīvajiem, bet no mums miesīgi šķirtajiem brāļiem, kuri atrodas ceļojumos, gūstā, ieslodzījumā, tāpat kā vecāku aizlūgšanas palīdz viņu nevarīgajiem bērniem. Vienmēr katrā savā lūgšanā par jums visiem ar prieku aizlūgdams. Jo es zinu, ka, jums Dievu lūdzot, ar Jēzus Kristus Gara atbalstu tas man nesīs glābšanu. Fil.1:4.19. Tāpēc arī mēs kopš tās dienas, kad esam par to dzirdējuši, pastāvīgi piesaucam Dievu savās lūgšanās, lai jūs, bagātīgi apveltīti ar garīgu gudrību un atziņu, visā pilnībā izprastu Viņa gribu. Kol.1:9 Pateikdamies Dievam, kam es kalpoju kā mani tēvi ar skaidru sirdsapziņu, es nemitīgi pieminu tevi savās lūgšanās nakti un dienu. 2.Tim.1:3 Arī jūs mums palīdzēsiet ar savām aizlūgšanām, lai par mums parādīto žēlastību, ko daudzi izlūguši, daudzi izteiktu pateicību par mums. 2.Kor.1:11 Pēteri cietumā apsargāja; bet draudze bez mitēšanās par viņu lūdza Dievu. To apzinājies, viņš devās uz Marijas namu; tā bija Jāņa, kam pievārds Marks, māte. Tur bija daudz sapulcējušies un lūdza Dievu. Apustuļu Darbi 12: 5.12. Mūsu lūgšanas var iedarboties uz mirušo dvēselēm tieši, ja tikai viņi ir miruši skaidrā ticībā, patiesā grēknožēlā, tas ir, Baznīcas un Kristus sadraudzībā, jo, neskatoties uz miesīgo atšķirtību, viņi līdz ar mums turpina piederēt vienai un tai pašai Kristus Miesai. Kas ir Viņa Miesa, pilnība, kas visu visur piepilda. Efez.1:23 Viņš ir savas Miesas, proti, draudzes, galva, sākums, pirmdzimtais starp mirušiem, lai starp mirušiem būtu pats pirmais. Kol.1:18 Kristus Miesā saglabājas savstarpēja līdzjūtība, iespaidi, sadarbība, kā to redzam arī paši savā miesā. Un, kad viens loceklis cieš, tad visi locekļi cieš līdzi; vai, kad viens loceklis top godāts, tad visi locekļi priecājas līdz. 1.Kor.12:26  Arī dzīvajā dabā mēs redzam vienas sugas savstarpēju sadarbību, sadraudzību – kaut arī šķirti, tie dzīvo vienu dzīvi. Sv. Sīrijas Efrems saka: “Mirušajiem svētīgas ir aizlūgšanas, ko lūdz svētie savas dzīves laikā. Palūkojies, tam piemērs ir dažāda Dieva radība, kā: vīnogas – ienākušies ķekari laukā un izspiestais vīns traukos: kad vīnogulājā ienākas ogas, tad mājas vīns, līdz tam nekustīgs, sāk putot un darboties, it kā gribēdams prom steigties. Liekas, tas pats notiek, piemēram, ar dārzeņiem – sīpols: tikko sāk laukā iestādītie sīpoli augt, tā arī mājas sīpoli dzen asnus.Tātad, ja pat augiem ir tāda savstarpēja sakarība, vai tad aizlūgšanas par mirušajiem nav vēl vairāk iedarbīgas? Kad saprātīgi piekrītam, ka tas notiek pēc radības dabas, tad saproti, ka tu pats esi Dieva radības asns.”

Mūsu lūgšanas par mirušajiem ticībā un grēknožēlā ir svētīgas tādēļ, ka aizgājuši citā pasaulē, tie paliek Baznīcas sadraudzībā un ir paņēmuši līdz labo sākumu, jaunās dzīvības sēklu, kuru pilnībā nepaspēja izaudzēt šeit. Līdz ar mūsu lūgšanām, Dieva svētībā pamazām var ienākties auglis, tāpat kā sēkla dzīvo zemē un saules dzīvdarošajā iespaidā dod asnu. Turpretī bezdievībā un bez grēknožēlas mirušiem nekādas lūgšanas nepalīdzēs, tāpat kā nav iespējams padarīt dzīvas sapuvušas sēklas, kuras zaudējušas dīgtspēju. Sv. Augustīns saka: “Nešaubīsimies, ka aizlūgšanas un žēlsirdības dāvanas par mirušajiem ir svētīgas - bet tikai tiem, kas līdz nāvei dzīvoja tā, ka tās tiem noderētu. Jo bez ticības mirušiem, kuri nav saņēmuši Sakramentus, veltīgas ir šīs lietas, jo viņiem nav garīgā sākuma sevī. Kad viņi dzīvoja vēl šeit, tie nepieņēma visu Dieva žēlastību un izpelnījās nevis apžēlošanu, bet dusmību. Tātad, nevis jaunus nopelnus mēs iegūstam mirušiem, ja darām tiem ko labu, bet tikai iegūstam viņu sāktā sekas.”

Sv. Damaskas Jānis saka: “Katrs cilvēks, kuram ir nedaudz labestības rauga, bet kurš to nav paspējis pārvērst maizē – neskatoties uz visu savu vēlēšanos, nav varējis to paveikt sava slinkuma, bezrūpības, vai atlikšanas dēļ un līdz nāvei to nepaveica – Taisnais Tiesnesis un Visuvaldītājs viņu neaizmirsīs, bet pēc viņa nāves mudinās tā radinieku, tuvinieku un draugu domas, lai tie paveiktu viņa nepadarīto. Bet tas, kurš dzīvojis grēcīgu dzīvi, kura piesēta ar nezālēm un piepildīta ar negantību un nešķīstību, kurš nekad nav klausījis sirdsapziņas balsij, bet bezrūpībā un aklībā ir grimis iekāru zaņķī, izdabājot visām miesas iegribām un nemaz nav rūpējies par savu dvēseli, - kura visas domas bija aizņemtas tikai ar miesaskārībām, un kuru tādā stāvoklī pārsteigusi nāve – tādam neviens roku nepastieps.”

 4.    Vai ir īpašas dienas, kad jāaizlūdz par mirušajiem?

Evanģēliskajā Baznīcā tāda ir Baznīcas gada pēdējā svētdiena – Mirušo piemiņas diena jeb Mūžības svētdiena. Par mirušajiem var aizlūgt katrā dievkalpojumā ar īpašu aizlūgšanu: 
“Kungs Jēzu Kristu, Tu esi Augšāmcelšanās un Dzīvība, un ar savu krusta nāvi esi dzēsis mūsu grēka parādu un vainu, dodams mums mieru un salīdzinājumu ar Tēvu Debesīs un devis mums Mūžīgo Dzīvību pāri par nāves un iznīcības robežām, mēs tevi lūdzam: uzlūko žēlastībā, visas vainas izdzēsdams un grēkus piedodams, zināmus un nezināmus, apzinātus un neapzinātus, un dodi daļu pie Mūzīgās dzīvības līdz ar visiem apžēlotajiem Tavā Valstībā, mūsu mīļajiem aizsauktajiem, kurus šeit Tavā priekšā īpaši pieminam:” (seko vārdi un aizlūgšanas dziesma). Iespējami arī citi aizlūgšanu teksti. Citās konfesijās (piem., Austrumu ortodoksajā jeb Pareizticīgajā Baznīcā) praktizētās dienas ir: 
1) trešā dienā pēc nāves ar pamatojumu: mirušais bija kristīts Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā, palika ticībā un lūdza grēku piedošanu Trīsvienīgajam Dievam; mirušais saglabāja trīs dievbijības tikumus, kuri kalpo kā pestīšanas pamats: ticību, cerību, mīlestību; cilvēks ir gars, dvēsele un miesa. 
2) devītā dienā ar pamatojumu: trīs dienas dievbijīga cilvēka dvēsele pavada zemes virsū, bet sešas – iepazīstot Paradīzes skaistumu un aizmirstot zemes bēdas un sāpes. Aizlūgšana palīdz tuvoties eņģeļiem, lai pielūgtu Dievu. 
3) četrdesmitā diena ar pamatojumu: senatnē sēroja 40 dienas, piem. israēlieši apraudāja Mozu 40 dienas. 40 ir zīmīgs skaitlis Svētajos Rakstos: ebrēji tuksnesīs ēda Debesu mannu 40 gadus; Mozus gavēja 40 dienas, saņemot baušļus; Ēlija 40 dienas un naktis gāja uz Horeba kalnu; Kungs Jēzus Kristus pēc kristības 40 dienas un naktis bija tuksnesī, bet pēc Savas augšāmcelšanās 40 dienas apustuļiem mācīja Debesu Valstības noslēpumus. Tādēļ arī 40 dienu laikā tiek aizlūgts par mirušā dvēseli, tai palīdzot uzvarēt tumsas kunga uzbrukumus un iegūt Debesu Valstību. 
4) gadadienas un dzimšanas dienas ar pamatojumu: kristieša nāves diena ir viņa dzimšanas diena jaunai, labākai dzīvei. Tā ir otrā dzimšana – Debesīm. Mīlestība nekad nebeidzas 1.Kor. 13:8a, tas nozīmē – nāve nesarauj mūsu mīlestības vienību ar Mūžībā aizsauktajiem: garā viņi ir kopā ar mums, šeit mītošajiem, un mēs savās sirdīs saglabājam dzīvu piemiņu. Arī mūsu Kungs iemiesojās, piedzima un mira, tādēļ savu aizgājēju miršanas gadadienās un dzimšanas dienās mēs viņu likteni attiecinam uz Mūžību un aizlūdzam par viņiem.

5. Atbildes uz visbiežāk uzdotajiem jautājumiem – kādēļ jāaizlūdz par mirušajiem.

5.1) “Vai jāaizlūdz arī par tiem, kuri miruši bez grēknožēlas un Sakramentiem?” 
Nē, Baznīca stingri izšķir tos, kuri miruši, neko nenožēlojot un bez Sakramentiem savas vainas un spītības dēļ, no tiem, kuri nepaspēja izsūdzēt grēkus un saņemt Svēto Vakarēdienu no sevis neatkarīgu apstākļu dēļ, piem. pēkšņā vai vardarbīgā nāvē. Baznīca neaizlūdz par brīvprātīgi sev dzīvību atņēmušiem pašnāvniekiem un ļaunprātīgiem ķeceriem vai zaimotājiem, kuri nenožēloja savus grēkus. Baznīca kā gādīga Māte aizlūdz par visiem saviem bērniem, kuri aizsaukti Mūžībā.

5.2) “Kādēļ jāaizlūdz par grēknožēlā mirušiem – tie jau ir saņēmuši piedošanu no Tā Kunga?” 
Neviens cilvēks nevar noteikt, vai grēksūdze ir patiesa, dziļa, dzīva, pietiekoša, lai taisnais Tiesnesis piedotu visus grēkus. Vai visi ir spējīgi uz tādu grēknožēlu savas dzīves pēdējās, baisajās minūtēs? Baznīca aizlūdz par to, kas tiem palika neizteikts. Pie tam grēknožēla prasa grēku ne tikai atzīt un nožēlot Dieva priekšā, bet ar rīcību labot grēka sekas un nest atgriešanās augļus. Kad bezdievis atgriežas no visiem saviem grēkiem, ko viņš nodarījis, un pilda visus Manus likumus, rīkojas pēc tiesas, patiesības un taisnības, tam būs dzīvot, tam nav jāmirst. Nevienu no viņa agrāk nodarītiem grēkiem vairs nepieminēs, taisnības dēļ, ko viņš dara, tam būs dzīvot. Ecēchiēla 18:21-22 Tad nesiet pienācīgus atgriešanās augļus. Mateja Ev. 3:8 Tāpēc nožēlojiet savus grēkus un atgriezieties, lai jūsu grēki tiek izdeldēti. Apustuļu Darbi 3:19 Tad nu pārdomā, no kā tu esi atkritis; atgriezies un dari pirmos darbus. Bet ja ne, tad Es nākšu pie tevis un nostumšu tavu lukturi no tā vietas, ja tu neatgriezīsies. Apokalipse 2:5 Mirušie nevar ar darbiem apstiprināt grēknožēlu, tas jādara mums. Sākums ir aizlūgšana. Šajā pasaulē mēs esam iedēstīti tikai kā sēkla – koks augs Mūžībā – aizlūgšanas palīdz raisīt Mūžības augļus. Arī grēknožēla grēku nepadara par nebijušu. Aizlūgšanas palīdz šķīstīties Mūžībā aizsauktajiem.

5.3) “Kā aizlūgšanas par mirušajiem saskaņojamas ar Dieva Vārdu, ka ir viens starpnieks starp Dievu un cilvēkiem – cilvēks Kristus Jēzus (1.Tim. 2:5), Kas salīdzinājis grēciniekus ar Dievu (Galat.3:13; Ebr.7:28)?” 
Tieši tāpat kā Baznīcas aizlūgšanās dzīviem par dzīvajiem, ko pavēl Dieva Vārds :

Izsūdziet cits citam savus grēkus un aizlūdziet cits par citu, ka topat dziedināti. Daudz spēj taisna cilvēka lūgšana, darbodamās savā spēkā. Jēkaba 5:16 Baznīca aizlūdz par dzīviem un mirušiem ne savā, bet Kunga Jēzus Kristus vārdā: Un visu, ko jūs lūgsit Manā vārdā, to Es darīšu, lai Tēvs tiktu pagodināts Dēlā. Ko jūs lūgsit Manā vārdā, to Es darīšu. Jāņa Ev. 14:13-14 Baznīca ar aizlūgšanām rūpējas par saviem bērniem Tā priekšā, Kas sevi pašu nodevis par atpirkuma maksu par visiem, par liecību savā laikā. 1.Tim. 2:6

5.4) “Kā var saskaņot mācību par aizlūgšanu svētīgo ietekmi uz mirušajiem, ar Dieva Vārdu, ka cilvēkiem nolemts vienreiz mirt, bet pēc tam tiesa (Ebr. 9:27) un Dievs ikvienam atmaksās pēc viņa darbiem (Rom. 2:6)?” 
Protams, katram pēc nāves ir Dieva tiesa un atmaksa, taču te atkal parādās Dieva bezgalīgā žēlsirdība un labestība pret mums, jo pēc mirušā tiesāšanas Dievs grēcinieku nesoda galīgi, bet tikai sākotnēji, atstājot tam ilgu laiku, kurā grēknožēlnieki pāriet Mūžībā, arī ar Baznīcas aizlūgšanām attīroties no grēkiem. Dievs dod iespēju izmantot žēlastības laiku līdz Pastarai Tiesai, kurā katrs galīgi saņems pēc nopelniem. Sv. Damaskas Jānis “Par ticībā aizmigušajiem” saka: Nepievilieties, Dievs neļaujas apsmieties! Jo, ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus." Galat. 6:7, bez šaubām, attiecas uz Radītāja atnākšanu, lai sāktu Pastaro Tiesu un šīs pasaules galu, jo tad vairs nebūs nekādas palīdzības un lūgšanām vairs nebūs spēka. Pēc tirgus ir par vēlu domāt par tirgošanos. Kur tad būs nabagie? Kur garīdznieki? Kur dievkalpojumi? Kur ziedojumi un dāvanas? Tādēļ, līdz šai stundai palīdzēsim viens otram un pienesīsim cilvēku mīlošajam un žēlsirdīgajam Dievam tuvākā mīlestības upurus.”

5.5) “Ja jau pat pēc nāves ar Baznīcas aizlūgšanām kristiešiem var piedot grēkus, kā tad jāsaprot apustuļa vārdi ikviens saņems algu par to, ko miesā būdams darījis, vai labu, vai ļaunu. (2.Kor. 5:10b)?” 
Apustuļa vārds ir neatceļams, tas attiecas uz visiem cilvēkiem, arī uz kristiešiem, kuri pēc nāves iegūst grēku piedošanu ar aizlūgšanām, jo miesā būdami, paši sāka ar grēknožēlu ilgoties pēc grēku piedošanas un ar to izpelnījās iespēju saņemt žēlastību arī pēc nāves.

5.6) “Ja grēknožēlā mirušie grēcinieki tomēr nonākuši ellē, kā tad viņiem var palīdzēt Baznīcas aizlūgšanas, jo no elles nevar izkļūt: Bet turklāt, starp mums un jums atrodas liels bezdibenis, ka tie, kas no šejienes vēlētos noiet pie jums, to nespētu, tāpat arī no jums pie mums. (Lūkas Ev. 16:26)?” 
Tiesa, vienā Svēto Rakstu vietā ir teikts, ka no elles nevar izkļūt un nonākt Ābrahāma klēpī, bet citur mēs lasām, ka Kristus pēc savas nāves ir nokāpis ellē, lai nestu pestīšanu Vecās Derības taisnajiem un visiem ticīgajiem uz Viņu: Jo arī Kristus ir vienreiz grēku dēļ miris, taisnais par netaisniem, lai jūs pievestu Dievam, nonāvēts gan miesā, bet dzīvs darīts garā. Tanī Viņš ir nogājis un arī sludinājis gariem cietumā. 1.Pēt. 3:18-19 Tiem, kas savā dzīvē bijuši kā Evanģēlijā minētais bagātnieks: Bet Ābrahāms teica: piemini, dēls, ka tu savu labumu esi dabūjis, dzīvs būdams, turpretim Lācars – ļaunu. Tagad viņš tiek iepriecināts, bet tev jācieš mokas. (Lūkas Ev. 16:25), nav glābšanas no elles, bet ticīgajiem uz Jēzu Kristu tas kļuvis iespējams pēc tam, kad Viņš satrieca elli un izveda no turienes neskaitāmus. Elles liesmās mocās apcietināti grēcinieki un bezdievīgie. Un no elles, kur viņš cieta mokas, viņš pacēla savas acis un ieraudzīja Ābrahāmu no tālienes un Lācaru viņa klēpī. Lūkas Ev. 16:23 Dažādās elles vietās atrodas tie, kas cerēja uz Pestītāju un gaidīja Viņu un tie, kas līdzinās bagātniekam – arī parastā cietumā ir kā uz nāvi notiesāti ļaundari, tā mazāk vainīgie, kuri, pateicoties tuviniekiem, var iegūt un iegūst brīvību. Tā mēs varam saprast Vārdu Kristus ir nogājis un arī sludinājis gariem cietumā. 1.Pēt. 3:19 No elles ar aizlūgšanām var glābt tos, kuri miruši grēknožēlā – to māca arī Senbaznīcas tēvi Efezas Marks un Filadelfijas Gabriēls.

5.7) “Vai mūsu aizlūgšanas par mirušajiem vispār nav veltīgas, jo mēs nezinam un nevaram būt pārliecināti, kur atrodas tie, par kuriem aizlūdzam – Debesu Valstībā, Dieva tiesas priekšā vai pazudināšanā?” 
Nē, nav veltīga neviena lūgšana. Baznīca aizlūdz par visiem – arī ticībā un grēknožēlā mirušajiem. Tā neaizlūdz tikai par bezdievīgi un apcietinātā sirds stāvoklī mirušajiem, taču uzklausīt vai neuzklausīt mūsu lūgšanas ir tikai Dieva ziņā: Taču stiprais Dieva pamats pastāv ar šādu zīmogu: Tas Kungs pazīst savējos un lai atturas no netaisnības ikviens, kas daudzina Tā Kunga vārdu. 2.Tim.2:19 Mūsu aizlūgšanas tiem, kuri ir Debesīs vai pazudināšanā, ja arī nepalīdz, tad arī nekaitē. Aizlūgšanas ticībā un grēknožēlā mirušajiem noteikti palīdz. Tās palīdz arī lūdzējam: Lai jūsu miers atkal pie jums atgriežas. Mateja Ev.10:13

5.8) “Ja Baznīca aizlūdz par visiem grēknožēlā mirušajiem un aizlūgšanas ir tik spēcīgas Dieva priekšā, tad jau visi, par kuriem Tā lūdz, tiks izglābti un neviens neies pazušanā?” 
Te jāatbild ar Sv. Damaskas Jāņa vārdiem: “Kaut tā būtu, ak, kaut tas tā piepildītos! Jo pēc tā ilgojas, to grib un vēlas, par to priecājas žēlastības Kungs un neviens nav atraidīts no Viņa dievišķajām dāvanām. Vai tad eņģeļiem Viņš ir sagatavojis balvas un vainagus? Vai tad garu glābšanas dēļ Viņš atnāca uz zemi, bezgrēcīgi iemiesojās Jaunavā, kļuva par cilvēku, cieta un mira? Vai tad eņģeļiem Viņš saka: Nāciet šurp, jūs Mana Tēva svētītie, iemantojiet Valstību, kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma? Tu, pretiniek, to nespēj pateikt; visu Viņš ir devis cilvēkam, par kuru cieta. Jo kurš, rīkojot mielastu un aicinot draugus, nevēlēsies, lai visi atnāktu un baudītu viņa viesmīlību? Kādēļ tad viņam mielastu rīkot, ja ne tādēļ – pamielot savus draugus? Ja jau mēs tā rīkojamies, kas tad jāsaka par Visudodošo, Vienīgo būtībā, visužēlīgo un cilvēku mīlošo Dievu, Kurš dod un apdāvina un vairāk priecājas, nekā tas, kas sev saņem un iegūst vislielāko pestīšanu?” Neaizmirsīsim arī, ka Mana Tēva namā ir daudz mājokļu. Jāņa Ev. 14:2 un svētlaimes pakāpes ir dažādas – atbilstošas cilvēka garīgajam stāvoklim.

Mūsu Kungs un Pestītājs, Dzīvības Valdnieks Jēzus Kristus saka:

Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība; kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs, un ikviens, kas dzīvo un tic man, nemirs nemūžam! Vai tu to tici? Jāņa Ev. 11:25-26

Es biju miris un, redzi, Es esmu dzīvs mūžu mūžam, un Man ir nāves un elles atslēgas. Jāņa Atklāsmes Grāmata 1:18

Izmantotā literatūra:

Bībele, Bībeles sabiedrības izdevums – Latvian Bible 043X UBS-EPF – 1980 – 5M

Citāti no Baznīctēvu darbiem

Svjaščeņņik Grigorij Djačenko “Oblastj taistevennogo” , izdevniecība “Planeta”, Maskava , 1900-1992

 Iesūtīts: 2013.11.06 13:55
Tavs komentārs:
Vārds:*
E-pasts:*
aplūkot atsauksmes (5)
   Kontaktiem



Kuldīgas Sv. Katrīnas draudzes vikārs, emeritētais mācītājs
Viesturs Pirro
 +371 22328283
sv.katrina@e-apollo.lv ; vipirro@inbox.lv ; viesturs.pirro@lelb.lv


 

Kuldīgas Sv. Katrīnas draudzes padomes priekšsēdētāja
Aina Birze, dzimusi Sprince

+ 371 22328334
sv.katrina@e-apollo.lv




Kuldīgas Sv. Katrīnas draudzes lietvede
Gunta Birze
+371 22329171
sv.katrina@e-apollo.lv ; birzegunta@inbox.lv                      

Kuldīgas Sv. Katrīnas draudzes diakonijas vadītāja Ramona Lurina + 371 26594852 sv.katrina@e-apollo.lv ; ramonapirtniece@inbox.lv 

Kuldīgas Sv. Katrīnas draudzes Svētdienas skolas vadītāja
Dace Blūma
+371 26009082

blima@inbox.lv ; sv.katrina@e-apollo.lv

Kuldīgas Sv. Katrīnas draudzes jauniešu darba vadītāja
Liene Blūma
+371 26430628
liene_bluuma@inbox.lv

Copyright 2006; Created by MB Studija »