|
Klusēt Dievam
KLUSĒT DIEVAM
Dieva gaismeklis vēl nebija izdzisis, un Samuēls gulēja Tā Kunga svētnīcā, tur, kur atradās Dieva šķirsts. Tad Tas Kungs sauca Samuēlu, un tas sacīja: “Redzi, še es esmu!” Un viņš aizskrēja pie Ēļa un sacīja: “Redzi, še es esmu, jo tu mani esi saucis.” Bet tas sacīja: “Es neesmu tevi saucis; ej atpakaļ gulēt!” Un tas aizgāja un apgūlās. Tad Tas Kungs atkal sauca: “Samuēl!” Un Samuēls cēlās un gāja pie Ēļa un sacīja: “Redzi, še es esmu! Tu esi atkal mani saucis.” Bet tas sacīja: “Es tevi neesmu saucis, mans dēls; ej atpakaļ gulēt!” Bet Samuēls vēl nepazina To Kungu, jo Tā Kunga vārds vēl nebija viņam atklājies. Tad Tas Kungs sauca trešo reizi: “Samuēl!” Atkal tas cēlās, gāja pie Ēļa un sacīja: “Še es esmu, jo tu mani esi saucis.” Tad Ēlis noprata, ka Tas Kungs bija jaunekli saucis. Un Ēlis sacīja Samuēlam: “Ej gulēt! Bet, ja notiek, ka tevi kāds sauc, tad saki: runā, Kungs, jo Tavs kalps klausās!” Un Samuēls aizgāja un apgūlās savā guļas vietā. Tad Tas Kungs nāca, nostājās un sauca kā iepriekšējās reizēs: “Samuēl! Samuēl!” Un Samuēls sacīja: “Runā, jo Tavs kalps klausās.” 1.Samuēla 3:3-10
Svētīgi garā nabagi, jo tiem pieder Debesu valstība. Mt.5:3
Pravieša Samuēla māte Anna savā lūgšanā saka: “Nerunājiet pārspīlētu, lepnu valodu, lai no jūsu mutes neiziet nekaunīgi vārdi! Jo Tas Kungs ir Dievs, visu zinātājs , Viņš sver darbus.” (1.Sam. 2:3)
Pati grūtākā māksla cilvēku savstarpējās attiecībās ir pazemība, klusēšana un otra uzklausīšana līdz galam. “Cilvēki dzird tikai paši sevi!” - teica profesors Roberts Feldmanis un dzīves pieredze rāda, cik šis atzinums un skumji patiess. Daudz pārpratumu, neskaidrību, nesaprašanās rodas no klusēšanas tikuma trūkuma. Daudziem diena sākas ar televīzijas vai radio rīta ziņām – lielākoties negatīvām, kas nomāc un sasaista. Vai atliek vietas Svēto Rakstu rīta studijai un lūgšanai? Mūsu draugu dāņu ģimenē rīts vienmēr sākās nemainīgi – Bībeles lasījums, tā skaidrojums no “365 dienām Tam Kungam”, lūgšana, brokastis. Sekoja sakārtota, Dieva svētīta diena. Ļoti vienkāršs izskaidrojums, kādēļ Dānijā ir viens no augstākajiem dzīves līmeņiem pasaulē. Dieva svētība pār visu manu dzīvi un darbu, klusēšana un pateicība, bez kņadas no malas, bez nevajadzīgiem vārdiem un emocijām.
Samuēla māte Anna bija neauglīga un savu vēl neieņemto un nedzimušo dēlu apsolīja veltīt Tam Kungam. Viņa Dieva namā lūdzās tik ilgi un sirsnīgi, ka priesteris Ēlis nosprieda, ka Anna ir piedzērusies un sāka to kaunināt - “jo Anna runāja savā sirdī , tikai viņas lūpas kustējās, bet viņas balss nebija dzirdama...” (1.Sam.1:13) Ticīgā, kurai lūgšana nav ātra un formāla “pātaru skaitīšana” mācītājam liekas iereibusi... “...es esmu savu dvēseli izkratījusi Tā Kunga priekšā” - Anna saka un Ēlis viņu svētī. (1.Sam.1:15) Vārds Samuēls senebreju valodā nozīmē Dievs uzklausa, jo Tas Kungs uzklausīja Annas pazemīgo, kluso lūgšanu, viņa dzemdēja dēlu un to novēlēja Dievam.
Radītājs ar Savu radījumu sastopas klusumā – un Samuēls Viņu nepazīst, jo Dievu var saprast un uztvert tikai tas, kas Viņam atbild un ir gatavs klausīties. Cilvēka atbilde Dievam – runā, jo Tavs kalps klausās – bērnišķīgi vienkārša savā patiesumā.
Mūsdienās vēl nebijušu atmodu piedzīvo klusuma rekolekcijas, atpūta klosteros, dzīve pēc senām regulām – tas viss ienāk mūsu pilsētās kā dzīves nepieciešamība. Cilvēks dabiski alkst pēc miera un klusuma ar Dievu.
“Vai jūs dzirdat Dieva balsi? Patiešām? Kā tas notiek? Kādēļ es to nedzirdu?” - mācītājam jautāja draudzes darbiniece. “Vai tu esi vēlējusies to dzirdēt? Apklususi Dieva priekšā? Norimusi un ieklausījusies? Dievs uzrunā jebkuru cilvēku, tikai tu, iespējams, esi pārāk aizņemta pati ar sevi” - mācītājs atbildēja.
“Dievs mūs apmeklē daudzas reizes, bet bieži vien mēs neesam mājās” - saka franču sakāmvārds.¹
Klusums ir mūsu dabiskais stāvoklis Dieva priekšā. Kristus piedzima svētās nakts klusumā. Kristīgajā pasaulē visievērojamākā dziesma ir “Klusā nakts, svētā nakts.” Dieva Dēls dzīvoja klusajā, provinciālajā Nācaretē. Viņa kalpošana sākās ar 40 dienu gavēni un klusēšanu tuksnesī. Pēc garas un nogurdinošas dienas Kristus naktis pavadīja lūgšanās - vientulībā un klusumā. Tādēļ visiem, kas patiesi grib kļūt Viņam līdzīgi, Dievs iemāca norimt un klusēt.
“Jauns skolnieks piegāja pie lielā Skolotāja, kurš stāvēja upes krastā, un lūdza, lai tas viņu pamācītu, pa kuru ceļu būs pareizāk iet.
- Vai dzirdi upes tecēšanu? - jautāja mācītājs.
Māceklis pieliecās pie upes, kādu brīdi klusēdams ieklausījās un atbildēja:
- Jā, skolotāj, dzirdu.
- Lūk, tāds ir ceļš, pa kuru tev jāiet, - norādīja Skolotājs.
Dziļā apziņa mūs mudina iet pa ceļu, kurš ved uz klusumu, tas ir, pie Dieva. Dievs ir kā milzīga pazemes upe, kuru nekas nevar nosprostot, nedz arī apturēt. Un tu ienirsti tajā.
Gudrs cilvēks ir kā koks, kas stādīts pie ūdens un kas rieš savas saknes jo tuvu upei, tas nebīstas karstuma, tā lapas paliek zaļas. Arī sausā laikā tas nebīstas, tas nemitīgi nes savus augļus. (Sal. Jer. 17:8)”²
Tikai klusumā ir iespējama mūsu klātbūtne Dievam. Tuksneša klusumā Mozus ieraudzīja degošo ērkšķu krūmu pie Dieva kalna Horeba (2.Moz. 3), turpat Elija piedzīvo savu atklāsmi (1.Ķēn. 19), klusumā Jaunava Marija sastopas ar eņģeli Gabriēlu, kurš pasludina Bezvainīgo Ieņemšanu (Lk.1:26-38). Sastapšanās ar Kungu. “Saprātam, garam, dvēseles spējām atliek vienīgi klusēt, jo ir ienācis nama Kungs”, saka baznīctēvs Gregors no Nīneves.³ “Klusums ir jaunavīga gaisotne. Klusumu veido ne jau materiālu vārdu neesamība, bet gan to dvēseļu neizteicamais miers, kuras, uzvarējušas pasauli un pašas sevi, dzird un saprot vairs vienīgi Dieva Vārdu, šo Vārdu, kurš skan mūžīgajā klusumā” - saka svētā Terēze no Lizjē.4
Elijas atklāsmē Dievs nebija lielā un spēcīgā vētrā, kas sašķeļ un sadrupina kalnus, nebija zemestrīcē, nebija ugunī. Dievs bija maigā dvesmā, ko Svētie Raksti sauc par “lēnu balsi” (1.Ķēn.19:12) Ienirstot okeāna dziļumos, cilvēks aiziet klusuma valstībā un tikai pieredzējuši nirēji sāk saklausīt klusuma skaņas. Mīloši cilvēki iztiek bez vārdiem, tik piepildītas ir viņu jūtas. Viņi saprot viens otru tāpat un pat no liela attāluma sajūt viens otru. Tādas ir arī mūsu patiesās attiecības ar Dievu. Nekas vairāk kā Dievs un es.
Laikam to vislabāk var saprast tie, kas līdz ar izcilo mistiķi Hajdevihu no Antverpenes var sacīt: “Tuksnesīgā un mežonīgā vienkāršība, ko vienotībā apdzīvo garā nabagie; viņi tur nekā neatradīs, vienīgi brīvu klusumu, kas allaž atbild mūžībai.”5
Lūgšana.
Kungs, Visuvarenais, iemāci man klusēt Tavā priekšā, jo mana valoda ir pārāk nabaga, lai Tevi iepazītu un izteiktu. Āmen
¹Aicinājums, Garīgie vingrinājumi saskaņā ar Sv. Ignācija no Lojolas ieteikumiem, Jēzus Sadraudzība, 363.lpp.
²Turpat, 396.lpp.
³Klusuma vieta, kontemplācijas ceļi, Dzīvības Straumes 2008, 21.lpp.
4 Turpat, 30.lpp.
5 Turpat, 36.lpp. |
