Sākums
 Draudzes aktualitātes
 Dievkalpojumi
 Draudzes pasākumi
 SPREDIĶI - LASĪŠANAI
 Bībeles stundas
 Jauniešu vakari
 Vīru vakari
 Kristības Sakraments; bērnu kristība
 Svētdienas skola
 Iesvētāmo mācības
 Koncerti un muzicēšana
 Liturģiskais ansamblis
 Laulības
 SVĒTDARBĪBAS
 MĒS TICAM! MĒS KALPOJAM!
 Lūgšanas
 Svētrunas
 Teoloģiski raksti
 Ziedojumi draudzei
 Fotogalerija
 Vēsture, sākot ar 1252.g.

 

 

Meklēšana

 

 

KULDĪGAS SV. KATRĪNAS BAZNĪCA




Bībeles stunda – 

TICĪBA UN LABIE DARBI

Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir Debesīs. (Mt. 5:16)

Vai pestīšana ir iegūstama tikai ticībā? Vai pestīšanai nepieciešami arī labie darbi?

Tas ir svarīgs kristīgās dzīves un ticības jautājums. Vai es esmu pestīts tikai tāpēc, ka ticu Jēzum, vai arī man ir vēl papildus jādara labie darbi? Jo pastāv pretēji apgalvojumi: vajadzīga tikai ticība, labajiem darbiem nav nozīmes un, tieši otrādi - bez labajiem darbiem nav ticības un pestīšanas. 

Bībelē par to ir atrodamas dažas it kā grūti savienojamas vietas:

Ko tas palīdz, mani brāļi, ja kāds teic, tam esot ticība, bet tam nav darbu? Vai ticība viņu var izglābt? Tāpat arī ticība, ja tai nav darbu, tā pati par sevi ir nedzīva. Bet kāds gan teiks: “Tev ir ticība un man ir darbi.” Parādi man savu ticību bez darbiem, un es tev parādīšu ticību no saviem darbiem. Tu tici, ka ir viens Dievs, tu dari labi; arī ļaunie gari tic un dreb. Bet vai tu gribi zināt, tukšais cilvēk, ka ticība bez darbiem ir nedzīva? Ābrahāms, mūsu tēvs, - vai ne no darbiem viņš tapa taisnots, ziedodams Izāku, savu dēlu, uz altāra? Tu redzi, ka ticība ir līdzi darbojusies viņa darbiem, un tā darbos ticība ir tikusi pilnīga. Redziet, ka no darbiem cilvēks top taisnots un ne no ticības vien.  (Jk. 2:14. 17-22. 24.)

Savukārt apustuļa Pāvila vēstulē romiešiem lasām:

Jo mēs spriežam, ka cilvēks tiek taisnots ticībā, neatkarīgi no bauslības darbiem. 

Tad nu mums, ticībā taisnotiem, ir miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu. (Rom. 3:28, 5:1)

Vai te ir pretrunas? Protams, nē.  Apustulis Pāvils saka, ka mēs tiekam taisnoti tikai ticībā, nevis bauslības darbos, bet apustulis Jēkabs - ticībā un ar labiem darbiem. Īstenībā Pāvils un Jēkabs nerunā viens otram pretī. Jautājums ir par pareizu līdzsvaru starp ticību un darbiem. Pāvils pareizi saka, ka taisnošana ir iegūstama vienīgi ticībā:

Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana. Ne ar darbiem, lai neviens nelielītos. Jo mēs esam Viņa darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu. (Efez. 2:8-10)

Pāvils saka, ka mēs esam izglābti Dieva žēlastībā, ko neesam pelnījuši. Tā ir Dieva dāvana, ko atliek tikai pieņemt. Grēcīgais cilvēks Dieva priekšā nespēj radīt neko pilnīgu, arī pats sevi atpestīt nevar, tādēļ Dievs sūta Savu Dēlu kā pasaules Pestītāju un cilvēks var tuvoties Dievam tikai Viņa žēlastības dēļ. Dievs cilvēku pieņem un glābj nevis mūsu nopelnu, bet savas mīlestības dēļ. Te ir kristīgās ticības paradokss: nekādi labie darbi nevar atjaunot grēcīgā cilvēka svētās attiecības ar savu Radītāju – Dievu. Taču kristietība, draudze, Baznīca bez labajiem darbiem nav iespējama – tā ir Kristus Miesa, kas kalpo cilvēkiem tāpat, kā to darīja Dieva Dēls. Mēs esam Viņa rokas un kājas, Viņa uzdevumu darītāji. Īsta kristietība nav rakstāmgalda teoloģija bez saistības ar reālo dzīvi un cilvēku vajadzībām. Pasaule par kristietību spriež pēc reālajiem darbiem, ko tā dara – tāpat kā tā sprieda par Jēzu Nācarieti. Mēs nevaram ar saviem labajiem darbiem Dievu padarīt par mūsu parādnieku un nopelnīt pestīšanu, bet varam sevī iemiesot Kristus līdzību nesavtīgā kalpošanās tuvākajam, līdzināties Dieva Dēlam Viņa beznosacījumu mīlestībā uz cilvēku. Tā mēs tuvojamies Dievam.

Apustulis Jēkabs, savukārt, it kā saka, ka glābšana ir iegūstama ticībā un ar darbiem. Tā nav pretruna. Atbilde ir atrodama, tuvāk apskatot Jēkaba sacītā kontekstu. Jēkabs atspēko dažu kristiešu uzskatu, ka ir iespējams ticēt, bet nedarīt nekādus labus darbus (Jk. 2:17-18). Jēkabs saka, ka patiesa ticība Jēzum Kristum kā Pestītājam, novedīs pie kristīgas dzīves un tās augļiem – labiem darbiem (Jk. 2:20-26). Jēkabs neapgalvo, ka taisnošana notiek tikai caur ticību un labiem darbiem, bet saka, ka ticībā taisnota cilvēka dzīvē neizbēgami ir jāparādās augļiem – labiem darbiem. Ja cilvēks apliecina to, ka tic Kristum, bet viņa dzīvē nav labu darbu, tad, visticamāk, viņa ticība nav īsta. (Jk. 2:14. 17. 20. 26.).

Arī apustulis Pāvils to pašu domu attīsta savās vēstulēs. Pāvils saka, ka esam izglābti ticībā un ne vien ar darbiem (Efez. 2:8-9) un arī – mēs esam radīti, lai darītu labus darbus (Efez. 2:10). Pāvils, tāpat kā Jēkabs, māca, ka tas ir tikai dabiski - mūsu dzīvesveids un uzskati mainīsies, ticot Kristum:

Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns. (2. Kor. 5:17). 

Apustuļiem Pāvilam un Jēkabam nav atšķirīgs viedoklis par pestīšanu - viņi apskata šo jautājumu katrs no sava redzes punkta. Pāvils uzsvaru liek uz to, ka pestīšana notiek tikai ticībā, savukārt Jēkabs uzsver to, ka ticība Kristum rada labus darbus. Kristīgajā ticībā visi darbi kļūst vienādi un vienlīdz vērtīgi, izzūd katra darba atšķirība - vai tie būtu lieli vai mazi, īslaicīgi vai ilgstoši, vai to būtu daudz vai maz. Jo ne jau paši ar savu vērtību, bet ticības dēļ tie ir Dievam ir tīkami. Vienlīdz svarīgi ir sludināt Evaņģēliju no kanceles un uzkopt dievnamu; kalpot ar garīgu un praktisku kalpošanu. Katrs cilvēks kalpo ar to dāvanu, kādu Dievs tam ir devis. Tā viņš sevī attīsta imitatio Christi – Kristus līdzību. Jo Dievam nav bezdarbnieku – visi, bez izņēmuma, ir iesaistīti kalpošanā kā Kristus Miesa – draudze, Baznīca.

To varam redzēt arī vienkāršā laicīgā piemērā: kad vīrietis vai sieviete no otra sagaida mīlestību un labpatiku un stingri tic, ka tā būs; vai gan tad vēl kādu vajag mācīt, kā sevi parādīt, ko darīt, sacīt, pieļaut, noklusēt, pieminēt? Paļāvība vien iemāca visu to un vēl vairāk, ja vajadzīgs; te cilvēks vairs nešķiro darbus – ar tādu pašu prieku viņš darīs kā lielos, tā mazos darbus un otrādi; turklāt viņa sirds ir mierīga, droša un līksma – viņš ir patiesi brīvs cilvēks.

Bet tur, kur ir šaubas, tur cilvēks meklē, kas būtu tas labākais, un iesākas darbu šķirošana, mēģinot izpelnīties labvēlību;  tomēr viss tiek darīts ar smagu sirdi un lielu nepatiku, un pats darītājs ir gluži kā sasaistīts, pa daļai jau izmisumā, un bieži vien kļūst par ākstu.

Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir Debesīs. (Mt. 5:16)

Šie izteicieni un mācība par darbiem tev nav jāuzlūko atrauti no ticību, jo tieši tā ir klupuši mūsu aklie skolotāji. Tev visu laiku darbi jāsavieno ar ticību, lai tie iemiesotos viņos un ietu no ticības ticībā, lai ticības dēļ darbi tiktu cildināti un saukti par labiem, kā bieži to esmu mācījis.

Tāpat arī, kad Viņš saka: “ka tie ierauga jūsu labos darbus”, tev tie nav jāuzlūko kā pliki, šauri darbi bez ticības (kādi līdz šim ir bijuši mūsu garīdznieku labie darbi), bet gan kā darbi, ko veic ticība un kas ārpus ticības nevar notikt.

Jo par labiem darbiem Viņš šeit sauc tādus darbus, ar kuriem tiek praktizēta un apliecināta mācība par Kristu un ticību, kā arī ciešanas ticības dēļ. Ar šādiem darbiem mēs rādām gaismu. “Rādīt gaismu” ir īstais ticības vai mācības amats, ar ko mēs palīdzam arī citiem ļaudīm nākt pie ticības.

Mārtiņš Luters


Ar labajiem darbiem, kurus dara kristieši – Dieva bērni, neticīgā pasaule iepazīst Dievu un Viņa mīlestību uz cilvēkiem. Tādas garīgas personības kā Kalkutas Māte Terēza, kas kalpoja Indijas visnabadzīgākajiem un katrā no tiem redzēja Jēzu, ir visspēcīgākie Evaņģēlija liecinieki. Viņa aprūpēja visus, neatkarīgi no to pasaules vai reliģiskajiem uzskatiem. Kādā pilsētā, kurā dominēja islams, musulmaņi sāka protestēt, ka Māte Terēza sludinot Evaņģēliju, kas esot nepieļaujami. Ieradās kāds autoritatīvs islama reliģijas pārstāvis, iepazinās ar situāciju un protestētājiem teica: “Kad arī jūs sāksiet darīt tos žēlsirdības darbus, ko dara Māte Terēza kā kristiete, nevienu neatraidot un nešķirojot, tad nāciet un sūdzieties. Līdz tam – klusējiet un mācieties no viņas.” Mātes Terēzas Žēlsirdības māsas visā pasaulē kalpo visnabadzīgākajiem, atstumtajiem un pamestajiem – tā viņas uzskatāmi sludina Evaņģēliju. 

Dieva daba un raksturs neizbēgami atspoguļojas Viņa bērnos - kristiešos. Dievam patīk cilvēki, kuri dara labu. Mūsu ticība izpaužas labajos darbos – ne lai izpelnītos Dieva priekšā, bet lai sevī attēlotu Jēzu Kristu, Dieva Dēlu, lai Viņš šajā pasaulē darbotos caur mums. 

Darīt labu māca Svētie Raksti:

Mācieties labu darīt, šķīstieties, meklējiet taisnību, palīdziet apspiestajiem, stājieties pretī varmācībai, piešķiriet pienācīgo tiesu bāreņiem, aizstāviet atraitni! (Jes. 1:17)

Dievs ar Svēto Garu un spēku svaidījis nācarieti Jēzu, kas gājis apkārt labu darīdams un dziedinādams visus velna nomāktos, jo Dievs bija ar Viņu. (Ap. D. 10:38)

Labie darbi ir liecība tam, ka tu esi atpestīts Dieva bērns, glābts Jēzū Kristū no grēka, nāves un velna varas. 

Labais darbs ir ikviens darbs, kad tu kādam esi palīdzējis vairāk, nekā tas no tevis tiek prasīts - darbā un ikdienā.

Visu, ko darāt, dariet no sirds, it kā savam Kungam un cilvēkiem, jo jūs zināt, ka Tas Kungs par atmaksu jums dos debess mantojumu. Jūs jau kalpojat savam Kungam - Kristum. (Kol. 3:23-24)

Saskaņā ar Bībeli, labie darbi ir taisnojošās ticības augļi. Tādēļ, runājot par labajiem bibliskā izpratnē, tajos ietilpst ikviena doma, vēlme, vārds un darbs, ko ticīgais dara ticībā Kristum Jēzum. Tādēļ visās mūsu dogmatiķu sniegtajās labo darbu definīcijās ir pamatoti uzsvērts ticības elements.

Augsburgas ticības apliecība :

“Tikai ticībā tiek satverta grēku piedošana un žēlastība. Un kad caur ticību tiek saņemts Svētais Gars, tad sirdis tiek atjaunotas un iegūst jaunu dedzību, lai spētu parādīties labi darbi. Tā tiešām saka Ambrozijs: “Ticība ir labas gribas un taisnas darbošanās dzemdētāja.” Tādēļ ticība Kristum ir tas patiesais avots, no kura nāk visi labie darbi.”

Visi atdzimušo cilvēku labie darbi nāk no labprātīga gara jeb no mīlestības uz Dievu. 

Tā ir skaidra Rakstu mācība:

Lieli ir Tā Kunga darbi; tos lai cenšas izdibināt visi, kam par tiem sirsnīgs prieks. Slaveni un brīnišķi ir Viņa darbi, Viņa taisnība paliek mūžīgi. (Ps.110:2-3)

Mēs nevaram tikai ar saviem labajiem darbiem vien izpelnīties pestīšanu. Arī atdzimušos kristiešos saglabājas grēcīgā daba, kas mudina darīt labos darbus, lai izpatiktu Dievam un tā iegūtu glābšanu. Tādi, pēc miesas prāta darīti darbi Dieva priekšā ir bezvērtīgi, jo nevis darbi mūs atpestī, bet Jēzus Kristus, Dieva Dēls. 

Taču kā jauni radījumi Kristū un Dieva bērni, ticīgie veic labos darbus no mīlestības un pateicības pret Dievu, kurš Kristū Jēzū ir viņu Tēvs. Tādi labie darbi nav domāti, lai ar to palīdzību izpelnītos Debesis, bet tiek darīti priekpilnā pārliecībā, ka Kristū viņi jau Debesis ir iemantojuši. Tādēļ Luteram ir taisnība apgalvojot, ka, lai cilvēka darbi varētu būt labi, vispirms viņam pašam ir jākļūst labam; proti, lai cilvēks ar saviem darbiem spētu iepriecināt Dievu, viņam ir jābūt svētdarītam ticībā uz Kristu.

Arī Apoloģija saka:

“Pēc tam, kad mēs esam ticībā taisnoti un atjaunoti, mēs sākam bīties un mīlēt Dievu, lūgt Viņu un cerēt uz Viņa palīdzību. Mēs sākam arī mīlēt savus tuvākos, jo mūsu sirdīs ir garīgas un svētas emocijas. Šīs lietas nevar notikt, ja mēs neesam ticībā taisnoti, atdzimuši un saņēmuši Svēto Garu.”

Labo darbu pamats ir vēlēšanās līdzināties Kristum. Viņā mēs redzam pilnību – pilnīgu kalpošanu Dieva gribai, pestīšanai un līdz ar to - kalpošanu cilvēkiem visās to garīgajās, fiziskajās un materiālajās vajadzībās. 


Foto: Māte Terēza






B‌ībeles stunda

CIEŠANAS

Kādēļ pasaulē ir ciešanas? Kā Dievs, vienīgais Labais (Mt. 19:17; Mk. 10:18; Lk. 18:19) pieļauj, ka Viņa radība cieš? 

Grūts jautājums, ko nespēj atrisināt pasaules reliģijas, jo tās visbiežāk neredz ciešanu cēloni, tādēļ mēģina skaidrot ciešanu problemātiku, izejot no sekām. 

Bībele redz un uzrāda cēloni: Dievs cilvēku radīja savā līdzībā (1.Moz. 1:26-27; 2:7. 18. 21-22.), bet cilvēks apgrēkojās (1.Moz. 3:1-24), grēks cilvēku samaitāja, padarīja grēcīgu, mirstīgu un grēkā saistītu (Rom. 7:18-25). Cilvēka garīgā daļa – gars un dvēsele ir iesprostoti grēcīgajā, mirstīgajā miesā – tā novecojas, kļūst slima, vārga un beigās nomirst. Gars, kas radīts mūžīgai laimei un dzīvei ar Dievu Debesu Valstībā, jūtas ierobežots un apspiests. Vienā būtnē – cilvēkā ir savienota matērija (miesa) un gars – iznīcība un nemirstība, fiziskās vajadzības un Debesu Valstības ideāli. Miesīgā ierobežotība, dievtālums sākās uzreiz pēc grēkā krišanas un radīja ciešanas. Tādēļ grēkā krišana ir vislielākā traģēdija, kas jebkad notikusi – dievlīdzībā radītais mūžīgais, svētais, pilnīgais cilvēks kļuva mirstīgs, grēcīgs, vājš un nepilnīgs. Šīs traģēdijas sekas ir ciešanas.

Dvēsele, radīta Dieva tuvumam, plašumam, neierobežotībai pēc grēkā krišanas ir iesprostota zemes esamībā un cieš. Visi ir vienisprātis, ka šī pasaule ir tālu no pilnības, no ideāla. Kādēļ? 

Jautājumam “kādēļ pasaulē ir ciešanas? kā Dievs to pieļauj?” var būt vienkārša atbilde: ar mazākām ciešanām Dievs novērš lielākas; ar mazāku traģēdiju Dievs novērš lielāku. Tas saprotams tā: reizē ar piedzimšanu cilvēks sevī nes iznīcību – ir nolemts miršanai, nāvei. Tikko cilvēks sāk apzinīgu dzīvi, tā strauji mainās – bērnība, jaunība, brieduma gadi, vecums – viss paiet ļoti ātri (Ps. 90) Dziļas domāšanas, intelektuālus cilvēkus nepārtrauktā laika plūsma un pārmaiņas uz vājumu un iznīcību iedzen grūtsirdībā vai pat melanholijā – depresijā. Cilvēks sāk saprast Pīteru Penu – zēnu, kas nevēlējās kļūt pieaudzis, palika savā bērna sapņu un fantāziju mānīgajā pasaulē. Taču tā ir tikai pasaka – visi pīteri peni, neatkarīgi no savas gribas vai centieniem izbēgt no skaudrās, reizēm neciešamās realitātes, kļūst vecāki un neizbēgami sastopas ar ciešanām. Nelīdz arī vieglprātība – t.s. “dzīves baudīšana” – uzdzīve ar izpriecām, bezrūpību un bēgšanu no domām par nākotni. Te atkal ienāk ciešanas – pēc katras uzdzīves seko paģiras, it īpaši morālās - cilvēks mokās pašpārmetumos. Dzīves “baudītājiem” īpaši sāpīgs ir dzīves novakars – pēc notrallinātas dzīves slims, nevarīgs, nevienam nevajadzīgs radījums gaida savu neizbēgamo nāvi.

Ciešanu uzdevums ir cilvēku pakāpeniski atraisīt no zemes dzīves un visa, ko tā vilinoši sola, lai piedzīvojot traģēdijas un ciešanas, cilvēks pievērstos savai mūžīgajai dzīves vietai – Debesu Valstībai, Tēva Mājām Debesīs. Ciešanas neļauj cilvēkam pārāk cieši iesakņoties šajā pasaulē – lai pēc iespējas nesāpīgāka būtu tā pārstādīšana Mūžībā. 

Cilvēks ir radīts Mūžībai un nevar no tās atteikties – viņa gars un dvēsele ir nemirstīgi. Tikai miesa ir mirstīga. Taču Mūžībā ir divas vietas – Debesu Valstība un elle, Mūžība ar Dievu vai arī ar sātanu, velnu. Cilvēks pēc grēkā krišanas, padošanās sātana kārdinājumam, nav tik stiprs, lai neatbildētu pasaules vilinājumiem un kārdinājumiem un viņa sirds nav tik tīra, lai meklētu tikai Dievu. Tāpēc vajadzīgas ciešanas – lai pārāk neiesakņotos šajā pasaulē, kas ir zem grēka lāsta.

Paradīzē nebija ciešanu, jo pirmie cilvēki – Ādams (Cilvēks) un Ieva (Dzīvā) mīlēja Dievu, savu Radītāju un nebija sevi sagandējuši grēkā. Bez grēka tie turpinātu dzīvot mīlestībā uz Dievu un viens uz otru mūžīgi. Pēc grēkā krišanas cilvēks kļuva mirstīgs un mīlestības trūkumu uz Dievu aizvietoja ar laicīgās dzīves rūpēm. Sekoja sāpes un ciešanas, no kurām atbrīvo tikai nāve. 

Dzīves grūtībās un ciešanās norūdītais cilvēks vieglāk samierinās ar savu vislielāko nelaimi – vecumu. Dzīves lielākās traģēdijas un ciešanas zaudē savu kādreizējo asumu, vietā nāk klusa samierināšanās, norimums – rezignācija. Cilvēks kā nodzeltējusi rudens lapa klusi atraujas no dzīvības koka – nomirst un krīt zemē, pārvēršas pīšļos. 

Tātad ciešanu cēloņi ir:

1. Grēks. Grēka alga ir ciešanas un nāve. (Rom. 6:23)

2. Cilvēka aplamās rīcības sekas. Par katru ļaunu darbu cilvēks saņem ciešanas kā neizbēgamu sodu no Dieva.

3. Citi cilvēki;

4. No cilvēka neatkarīgi apstākļi un notikumi. Mums tie ir nesaprotami – piem., nomirst bērns. Kādēļ? Vai arī – aiziet bojā, nomirst vecāki un bērni paliek bāreņi. Taču – mēs nezinām, kāds cilvēks izaugtu no bērna, ja Dievs to nepaņemtu pie Sevis pēc Sava, mums neizdibināmā prāta, Savā Valstībā. Savukārt bērniem bāreņiem bez gādīgiem vecākiem dzīve var būt skarba skola, ko tie neiegūtu vecāku aprūpē. Latviešu tautas dziesmās un pasakās bārenīte ir čakluma un cēluma ideāls, kuram nekad netiek līdzi izlutinātās mātes meitas. Ne jau bārenība ir tam cēlonis, jo vecāku trūkums vienmēr negatīvi atsaucas uz bērniem, bet ciešanas, kas izveido bāreņa stipro raksturu – ļoti skarba, bet īsta dzīves audzināšanas skola, kas izveido spēcīgas personības. 

Cilvēki liek ciest viens otram – apzināti un neapzināti. Tas notiek pretēji Dieva plānam – Dievs radīja vīrieti un sievieti, lai tie palīdzētu viens otram (1.Moz. 2:18; 23-24), atbalstītu un iedrošinātu, būtu viens otram par stiprinājumu un svētību. Pats galvenais – lai tie viens otru papildinātu. Sievietei trūkst vīrieša spēka, uzņēmības un godkārības. Toties Dievs sievietei ir devis jūtīgu sirdi, lielas uzupurēšanās spējas un dziļu intuīciju – sieviete var nojaust to, ko vīrietis ar savu prātu nespēj aptvert, tādēļ var vīrieti mierināt un just līdzi. Vīrieša lielākā bagātība ir mīloša sieva, kas viņu papildina. 

Taču cilvēka daba ir tik nepastāvīga, ka laulība dažreiz sāk atgādināt divus zobratus mehānismā – tie ir tik ilgi viens otru griezuši, ka nodiluši un sākuši čīkstēt. Čīkstoņa pati no sevis jau mazāka nepaliek. 

Ciešanas ved prom no iedomātās paradīzes uz īsto! Nav rožu bez ērkšķiem. Nav prieka bez ciešanām. Dzīvē prieki vijas ar bēdām, smiekli jaucas ar asarām. Pāri visam ir piedošana un mīlestība, ko mums māca Dievs kā mīlošs Tēvs Saviem bērniem.

Ciešanas ir kā uguns, kas no rūdas atdala dārgmetālu, mūsu īsto vērtību. Ciešanas rada ĪSTU cilvēku.

Evaņģēlijs to rāda tam raksturīgajā paradoksālajā veidā – to, ka Dieva Dēls Jēzus Kristus ir ĪSTS, BEZGRĒCĪGS CILVĒKS UN DIEVS, saprata Viņa tiesātājs – romiešu prokurators Poncijs Pilāts: Tad Jēzus iznāca ārā ar ērkšķu vainagu galvā un purpura apmetnī. Pilāts tiem sacīja: “Redzi, cilvēks!”  (Jņ. 19:5) Kristus savās baismīgajās ciešanās nekliedza pēc taisnības un līdzjūtības, izpratnes un atbalsta, bet viens par mums mira pie krusta Golgātā, lai mūs izglābtu no ciešanu cēloņiem – grēka, nāves un velna varas. Krustā Sistais ir Dieva atbilde mūsu ciešanām – jā mēs ciešam sava vai citu grēku dēļ, kādēļ bija jācieš Svētajam un Bezgrēcīgajam? 

Kāds ievērojams teologs saka: “Ciešanas mācītājam ir otrreizēja ordinēšana.” Patiesi, ciešanas kā mācītājam, tā jebkuram kristietim iemāca saprast otru cilvēku un būt iecietīgam, izpalīdzīgam, saprotošam un piedodošam, nevis kategoriskam, apsūdzošam, nepiedodošam un atraidošam. Šis teologs turpina: “Lai Dievs stāv klāt tam grēciniekam, kas krīt jauna mācītāja rokās, kas pats vēl nav cietis un ar citu ciešanām nav iepazinies!” Patiesi, nemeklējiet palīdzību ciešanās pie jauna cilvēka, kas pats ar ciešanām savā dzīves ceļā vēl nav sastapies un nesaprot ne to jēgu, ne arī sāpes, ko tās nodara cilvēkam. Vissmagāk ciešanās ir sastapties ar neizpratni un nosodījumu.

Kāpēc jācieš labiem, ticīgiem un tikumīgiem cilvēkiem? Kāpēc bija jācieš Ījabam, ko Vecā derība sauc par taisno? Atbilde uz šiem jautājumiem ir Kristus ciešanas – KĀDĒĻ bija jācieš Svētajam un Bezgrēcīgajam Dieva Dēlam? TĀDĒĻ, KA AR VIŅA CIEŠANĀM, NĀVI UN AUGŠĀMCELŠANOS MĒS ESAM SALĪDZINĀTI AR DIEVU UN IR GLĀBTA VISA ZEM GRĒKA ESOŠĀ PASAULE. (Rom. 5:11-21; 2.Kor. 5:14-21) 

Dievs cilvēku nekad nav pametis – grēku plūdos Viņš izglāba Nou un vēl septiņus cilvēkus, kas sāka jaunu cilvēci (1.Moz. 6:8-22; 7:1-24; 8:1-22; 9:1-29); ja Sodomā un Gomorā atrastos desmit cilvēki, šīs pilsētas stāvētu vēl šodien. (1.Moz. 18:20-33; 19:1-28) Dievs vienmēr grēciniekam dod žēlastības laiku – atgriezties! Visbiežāk tieši ciešanās cilvēks nāk pie Dieva un atrod savu pestīšanu. 

Ne ciešanas, ne nāve nav bijušas sākotnējā Dieva plānā. Tās tiek pieļautas, bet pie ciešanām ir vainīgs cilvēks pats ar savu brīvo gribu – ar izšķiršanos paklausīt vai nepaklausīt Dievam. Nepaklausības sekas vienmēr ir ciešanas.

Ciešanas cilvēku pārveido kā nekas cits – bagātais kļūst nabags, atrod Dievu un pielūdz Viņu, nevis savu naudu un mantu; lepnais un augstprātīgais, kas sevi ir iecēlis Dieva vietā, smagās ciešanās un slimībās kļūst atkarīgs no saviem kopējiem un mācās pazemību un Dieva, nevis sevis pielūgšanu; pašapzinīgais un iedomīgais ciešanās alkst pēc citu sapratnes un mierinošiem vārdiem un mācās līdzjūtību, nevis pašpaaugstināšanos.

Dievs ir ļoti labs – katram ir dota iespēja apskaidroties laicīgās dzīves laikā, ciešanās kļūt Kristum līdzīgiem, lai Mūžībā sastaptos ar savu Radītāju, Pestītāju un Svētotāju – Mūžīgo, Trīsvienīgo, Visuvareno Dievu Tēvu, Dēlu, Svēto Garu, Dievu, Kas mūs bezgalīgi mīl.

Dievs katram piemēro ciešanas pēc viņa spējām. Ciešanas ir ceļš uz Apskaidrošanas kalnu, kur līdz ar apustuli Pēteri mēs varam sacīt: Kungs, šeit mums ir labi!  (Mt. 17:1-13; Mk. 9:2-13; Lk. 9:28-36) Šajā pasaulē katram cilvēkam ir daļa pie ciešanām un Kristus krusta.

Ir stāsts par kādu cilvēku, kas ciešanu nomākts, kliedz uz Dievu, ka nespēj tās panest. Lai atbrīvo! Sapnī viņam parādās eņģelis un saka: “Bez ciešanām un krusta neviens nevar iztikt.” Cilvēks pēkšņi atrodas lielā telpā ar visdažādākā lieluma un izskata krustiem. Koka, akmens, metāla, lieli un mazi krusti – citi vienkārši, citi izrotāti dārgakmeņiem, zeltu un sudrabu. Eņģelis pavēl: “Izmeklē sev vispiemērotāko!” Cilvēks nu sāk apskatīt un izmēģināt, bet neviens krusts neder – viens par lielu un garu, otrs ar asām šķautnēm, cits būtu pēc lieluma labs, bet ļoti smags, cits no tīra zelta, bet nepaceļams. Pēc ilgas meklēšanas cilvēks atrod vienkāršu krustu – viņam vispiemērotāko. “Šis ir īstais!” viņš saka eņģelim. Un tas atbild: “Jā! Jo tas ir tavs krusts, ko tu nesi līdz šim.” 




Sprediķis Ciešanu laika 1. svētdienā, 29. martā – 

Jāņa Evaņģēlijs 11:1-45

Dziesmas: 189.; 317.(graduals); 86.; 445.; 455.

Vecās Derības lasījums: Ecehiēla grāmata 37:1-14

Jaunās Derības lasījums: Romiešiem 8:6-11

Kaut mēs savu dzīvi nodzīvotu tā, ka Jēzus tās beigās mums varētu teikt: “Atraisiet viņu un ļaujiet viņam iet.” (44.p.) Atraisiet no šīs pasaules, kas cenšas pēc pašu saprašanas iepazīt Dievu un tādēļ veido maldīgus priekšstatus, kādam Viņam jābūt; atraisiet no grēka verdzības – nepaklausības Dievam un Viņa atklāsmei Jēzū Kristū, bet paklausīšanas savai miesīgai domāšanai un citiem cilvēkiem, kas nepazīst Dievu; atraisiet no nāves lāsta, kas padara mūs nožēlojami bailīgus no iznīcības – atraisiet brīvībai ar Dievu!

Tikai Jēzus Kristus to var.

Lācars, Viņa draugs, bija slims – tāpat kā tagad daudzi ar koronvīrusu Covid 19. Viņa māsas Marija un Marta lūdza, deva ziņu Jēzum – nāc, izdziedini to, ko Tu mīli! Jēzus kā ātrā palīdzība. Evaņģēlijs saka tieši un nepārprotami: neskaitāmi daudz ļaužu taču meklēja Viņu tikai viena iemesla dēļ – lai taptu dziedināti. Jēzus to arī darīja un nevienu neatraidīja. Palīdzēja tiem, kas Viņā redzēja tikai dziednieku, ārstu, neko vairāk, un pēc palīdzības saņemšanas, paldies nepateikuši, aizgāja. Kādēļ Viņš tagad kavējas?

Mūsu ticība sāk šķobīties pie pirmajiem pārbaudījumiem, piemēram, sāpoša zoba. Līdz tam tā bija kā dzelzsbetons, kā klints. Bet zobs sāp! Slimība neatkāpjas! Vīruss trako, nogalina! Vai Jēzus to neredz? Nesaprot?

“Šī slimība nav uz nāvi, bet Dievam par godu, lai Dieva Dēls ar to tiktu pagodināts.” (4.p.) Tāda ir Jēzus atbilde. Patiesi, pēdējais šodienas Evaņģēlija pants saka, ka “daudzi… sāka Viņam ticēt.” (45.p.) Jo Jēzus augšāmcēla Lācaru no kapa, kurā viņš atradās jau četras dienas. 

Te ir divi skatījumi uz esamību, kurā dzīvojam. 

Mūsu: slimības un nāve ir nepielūdzamas, tās neizbēgami pienāk katram un tad vairs neko nevar darīt – dzīvo vai mirsti! 

Un Jēzus skatījums – slimības un nāve ir tikai nenozīmīgs posms ceļā uz augšāmcelšanos un dzīvību, uz gaidāmo Godību – dzīvi Mūžībā, Dieva Valstībā. Viss atkarīgs no tā, kādu skatījumu izvēlamies. Jo Dieva plānā nāves nav – tātad Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs, jo Viņa priekšā visi ir dzīvi. (Lūkas Ev. 10:38; Jāņa Ev. 5:25) 

Cilvēka domāšana bieži vien nesniedzas tālāk par kapsētu, asarām un sērām. Jā, vajag raudāt, nevajag apspiest emocijas, nevajag tēlot bezjūtīgus radījumus. 35. pantu var rakstīt uz visiem kapakmeņiem: Jēzus raudāja. Dieva Dēlam nav svešas dabiskas, cilvēciskas emocijas – līdzjūtība un bēdas, tuvu cilvēku Mūžībā izvadot. Cik tas ir būtiski, saprot katrs, kam ģimenē ienāk bēdas. Cik labi ir apzināties – tu neesi pamests viens savās sērās! Kāds tev jūt līdzi, aizlūdz, raud, saprot! Paldies par to!

Ja to spēj cilvēks, tad vēl jo vairāk Dievs. Viņš Savus bērnus neatstāj bēdās un izmisumā – sāpēs un sērās Viņš dod līdz tam nepiedzīvotu mieru un Sava tuvuma pieredzi. Dievs, kas mūsu dēļ upurēja Savu Dēlu pie Golgātas krusta, ļoti labi zina, cik briesmīgi sāp sirds, tuvinieku, ģimenes locekli, draugu zaudējot.

Tādēļ Dievs sūta Savu Dēlu – lai mums palīdzētu, kad neviens – ne pasaule, ne cilvēki to nespēj. Vārds Lācars ir saīsinājums no Eleasar – Dievs, mana Palīdzība

Tā ir vislielākā laime un drošība – zināt, ka šī Palīdzība ir ar mums vienmēr un nekas – ne cilvēki, ne pasaule, ne nāve mūs nevar atdalīt no tās.

Āmen

Mācītājs Viesturs Pirro



 

Sprediķis Gavēņa laika 4. svētdienā, 22. martā – 

Jāņa Evaņģēlijs 6:1-15

Dziesmas: 221.; 336.; 255.; 211.; 118.

Vecās Derības lasījums: Jesajas grāmata 52:7-10

Jaunās Derības lasījums: Apustuļa Pāvila vēstule galatiešiem 4:22-31. 5:1.

Brīnišķīgs Evaņģēlija stāsts – Jēzus rūpējas par mums, Saviem sekotājiem. Pats galvenais – saglabāt ticību un paļāvību uz Dievu arī tad, ja dzīvē ir grūtības un apdraudējumi. Īpaši tagad – pasaule piedzīvo Covid 19 sērgu gluži kā senos laikos notikušās epidēmijas. Liekas, nekad neviena pandēmija tā nav aptvērusi visu pasauli un mainījusi līdzšinējo dzīves ritmu. Tieši tādos apstākļos lai paliekam ticībā stipri. 


Tiešām, neviens, kas uz Tevi gaida, nepaliks kaunā. Kaunā paliek tie, kas vieglprātīgi Tevi atstāj. (Psalms 25:3)

Tieši grūtībās Dieva spēks, mīlestība un gādība par mums parādās neierobežoti un neaptverami.

Mēs visi esam dzīvē piedzīvojuši neveiklas situācijas, kad pietrūkst ēdiens – sev un citiem. Vai arī esi prom no mājām, gribas ēst, bet neviens neiedomājas piedāvāt. Pašam jautāt un uzprasīties – tā kā neērti… Vai arī savu reizi sastopamies ar attieksmi “Kas tu tāds esi? Ko tu te meklē? Atnāci pie mūsu labumiem? Pie visa gatava?” 

Reiz, vēl savas prāvesta kalpošanas laikā skaistā vasaras dienā biju aizbraucis pie kādas nelielas draudzes mācītāja – aktīva, ļoti darbīga vīra, lai kārtotu baznīcas lietas. Mācītājs kā jau kristiešiem pieklājas, uzņēma viesus pēc tūrisma brauciena no dažādām lielas pilsētas draudzēm. Zaļā pļavā uz improvizēta galda bija pīrādziņi, sviestmaizes, dārzeņi un augļi, ko nu katrs sev sarūpējis. Nupat bija uzvārīta kafija. Un te pēkšņi – ne saukts, ne gaidīts – ierodas kaut kāds svešinieks, proti - es! Man pretī vērās bargi skatieni – ko tev te vajag? Biju ielēcis kā circenis pelnos – nezinādams, uzskrējis virsū saviesīgam pasākumam, kurā neesmu gaidīts. Lai man tas kļūtu pilnīgi skaidrs, kāda kundze, apveltījusi mani ar ledainu skatienu, skaļi sauca savam vīram: “Nāc, ieēd kādu pīrādziņu!” Citādi es vēl pieklupšu pie viņas labumiem un ar abām rokām tos stampāšu mutē! Steidzīgi posos prom, lai satraukums norimtos. Mācītājs, lāga vīrs, skrēja man līdz ar kūpošu kafijas tasi un teica, lai taču es arī cienājoties. Lielais paldies, es tomēr došos prom! Mājās braucot, apcerēju, kādus secinājumus par šiem kristiešiem pēc tāda gadījuma izdarītu cilvēks no malas, kas gribētu ienākt draudzē. 

Man gandrīz 40 kalpošanas gadu gaitā ir izaugusi nīlzirga āda un nekas vairāk nepārsteidz. Jo teorijā par viesmīlību mēs visi esam stipri, bet praksē taču gadās ļaudis, kas pamanās uzskriet virsū taisni tajā brīdī, kad tu, cilvēks, grasies sēsties pie bagātīgi klāta galda. Nu kā tad nepalikt dusmīgam! Vai nevarēja vēlāk ierasties, kad galds nokopts?!

Taču apbrīnojamais ir tas, ka Dievs vienmēr rūpējas par mums un zina arī to, ka mums dažreiz gadās tukšs vēders. Kad vēl kalpoju četrās draudzēs, lielākais maratons bija Klusā nedēļa – laiks pirms Lieldienām. Nedēļas laikā varēja būt 15 līdz 17 dievkalpojumu. Kādas manas lauku draudzes priekšniece, lieliska saimniece, aicināja pēc dievkalpojuma pusdienās – krāšņās un bagātīgās! Nepārtraukti braucot no viena dievkalpojuma uz nākošo, patiesi biju izsalcis un no sirds pateicīgs Dievam un šai dāsnajai sievietei, jo tā ir ticība ar darbiem, nevis vārdiem vien: Ko tas palīdz, mani brāļi, ja kāds teic, tam esot ticība, bet tam nav darbu? Ja brālis un māsa ir kaili un tiem trūkst dienišķās barības, bet kāds no jums viņiem teiktu: ejiet ar mieru, sildieties un baudiet barību, - bet nedotu viņam to, kas miesai vajadzīgs, ko tas palīdz? Tāpat arī ticība, ja tai nav darbu, tā pati par sevi ir nedzīva. (Jēkaba 2:14-17)

Mūsu Kungs saka: Tad Ķēniņš tiem atbildēs un sacīs: patiesi, Es jums saku: ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši. (Mateja. Ev. 25:40)

Tādēļ svarīgas ir mūsu Kuldīgas Sv. Katrīnas draudzes sadraudzības pie tējas un kafijas galda; senioriem klātais mielasts un visas citas praktiskās kalpošanas. Svētīgi, kas tā dara un kalpo savam tuvākajam! Paldies mūsu draudzes saimniecēm un darbiniecēm! Lai Dievs jūs svētī! 

Lai pārliecinātu mācekļus par Dieva resursu neierobežotību, Jēzus lietoja 5 maizes un 2 zivis, jo Viņam bija jāpabaro Savi sekotāji – svētceļnieki, kuri gāja uz Jeruzālemi svinēt Lieldienas. Mēs esam šis svētceļnieku pulks – cauri pasaules ceļiem uz Lieldienām, Augšāmcelšanos. Kristus mūs pabaro, svētī garā, dvēselē un miesā. Un iedrošina mūs pabarot citus, lietojot savus ierobežotos līdzekļus, ieliekot tos Jēzus rokās – tas ir, pieslēdzot tiem neierobežotos Dieva resursus. 

Mūsu sākotnējā attieksme pieredzes trūkuma dēļ var būt kā Filipam: Par divi simti sudraba gabaliem  maizes nepietiek, lai katram tiktu kāds mazums. (Jāņa Ev. 6:7) Tas ir – nav vērts pat sākt, te nekas neizdosies, jo līdzekļu nepietiek. 

Taču ir arī otra, apustuļa Andreja pieeja: Šeit ir kāds zēns, tam ir piecas miežu maizes un divas zivis; bet kas tas ir tik daudz ļaudīm? (Jāņa Ev. 6: 9) Tas nozīmē – apzinos, ka manas iespējas ir ierobežotas (tādas tās būs vienmēr!), bet tomēr gribu pamēģināt, jo šo šķietami bezcerīgo lietu uzticu Jēzum. 

Mēs vienmēr varam novaidēties: ak manu vai! Man ir tikai pieci pīrādziņi un divas šprotītes, te jau vienam nesanāk, kur nu vēl citiem! 

Vai arī to pašu nedaudz ielikt Jēzus rokās. 

Mūsu draudze sāka ar dažiem rubļiem un tagad mums pieder lieli un labi uzturēti īpašumi. Neticamā veidā Dievs mūs ir bagātīgi svētījis, JO MĒS UZDROŠINĀJĀMIES SEVI UN SAVUS ĪPAŠUMUS UZTICĒT DIEVAM! Jo Dievam nepastāv – nedaudz. Dievs visu dod pārpārēm, jo Viņš ir visdevīgākais Tēvs.

Jēzus saka: Dodiet, tad jums taps dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu, un pārpārim ejošu mēru jums iedos jūsu klēpī; jo ar to mēru, ar ko jūs mērojat, jums atmēros. (Lūkas Ev. 6:38)

Kristīgā dzīves pieredze ir vienkārša – jo vairāk ziedojam, jo Dievs bagātīgāk mūs svētī. Dodam desmito tiesu un atpakaļ saņemam simtkārtīgi. Kalpojot Baznīcai un cilvēkiem, topam par Dieva nama pārvaldniekiem un namturiem, kas dara sava Kunga gribu.

Šodienas Evaņģēlija notikums beidzas ar tādu kā traģikomisku cilvēku attieksmi pret Dieva Dēlu  – ļaudis ar varu grib Jēzu iecelt par savu ķēniņu. Piespiest uz valdīšanu! Jo ļaužu acīs labākais valdnieks ir tas, kurš valstij un tautai spēj dot uzplaukumu un pārpilnību – kā mūsu vēsturē Prezidents Kārlis Ulmanis. Ulmaņlaiki! Tos vēl tagad ļaudis atceras – Latvijas labākos gadus pirms Otrā pasaules kara. 

Jēzus nedarīja to, ko tauta vēlējās. Nekļuva par jaunu laicīgu ķēniņu, negāza ļauno un pagrimušo Hērodu no troņa, nepatrieca viņa izvirtušo galmu, nesāka pilsoņu karu kā karavadonis, neaicināja uz brīvības cīņām pret nīsto romiešu okupācijas režīmu kā armijas virspavēlnieks, neatjaunoja zudušo Israēla godību, nelika visu pasauli par pameslu zem izredzētās tautas kājām, pat dumpi nesāka, kur nu vēl zelta un uzplaukuma laikmetu, vārdu sakot, neattaisnoja uz Viņu liktās cerības. Tādēļ tauta darīja to, ko uzskatīja par vajadzīgu – brēca: “Sist Viņu krustā! Mēs izvēlamies Barabu – kaut arī noziedznieku, tomēr savējo – vismaz slepkavo okupantus romiešus! Dara mums saprotamas lietas!” 

Mēs meklējam Dievu un lūdzam, kad mums kaut kas trūkst un ir vajadzīgs, vai kļūst nedroši un līdzšinējais drošais dzīves veids beidzas – lai taču Visuvarenais palīdz! Bet samulstam vai pat novēršamies, kad tādu pašu attieksmi Dievs prasa parādīt citiem – palīdzēt, cik spējam! Dievs ir labs un mīļš, kamēr mums dod, ko vēlamies. Lai tāds ir mūsu valdnieks! Lai dod lielu labklājību un drošību! 

Taču Dievam ir arī prasības mums. Pāri visam ir Dieva griba mūsu dzīvē. Jēzus nav nācis pasaulē, lai paklausītu mūsu iegribām un plāniem, tieši otrādi – Viņš māca mūs iekļauties Dieva gribā un plānā. Dievs Savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai Viņš klausītu mums, bet lai mēs klausītu Viņam. Lai Jēzus mūs iemācītu klausīt Dieva gribai. Tas ir visas labklājības un attīstības, nākotnes un drošības pamats.

Cik pasaule ātri var mainīties, to parāda Covid 19 pandēmija, kas izplešas. Viena mācība no tās ir: atgriezties ģimenēs, tuvākā mīlestībā, nesavtībā, palīdzēšanas, kalpošanas un ziedošanas priekā. 

Lai Dieva svētība ārstiem un visiem, kas sniedz palīdzību saslimušajiem – medicīnas darbiniekiem, farmaceitiem, aprūpētājiem, visiem! Lai Dieva svētība valstu vadītājiem, kas rūpējas par tautām šajā grūtajā laikā! Lai Dieva svētība pētniekiem, kas rada zāles pret šo nepieredzēto kaiti!

Jo pasaulei vienmēr ir vajadzīgi nesavtīgi, sevi netaupoši, pašaizliedzīgi cilvēki – tādi, kāds bija mūsu Kungs Jēzus Kristus.

Āmen

Mācītājs Viesturs Pirro

 

 ‌

Sprediķis trešdienā, 18. martā

Marka Evaņģēlijs 3:3-13

Dziesmas: 336.; 397.; 27.; 10.

Vecās Derības lasījums: 3. Mozus grāmata 26:1-6

Jaunās Derības lasījums: Apustuļa Pētera 1. vēstule 2:1-5




Jēzus uz mācekļu, t.i., mūsu jautājumu par Pastarā laika zīmēm kā pirmo uzrāda pievilšanu – pasaule tiek piesārņota ar daudz dažādām ķecerībām: sākot ar pagāniskām reliģijām, māņticībām, viltus garīgumu, pašatpestīšanās mācībām, beidzot ar pseidokristīgiem kultiem, kas noliedz Dieva Trīsvienību, Jēzus dievišķumu un Evaņģēlija patiesumu. “Katram sava taisnība, nav ko savus uzskatus uzspiest citiem!” – mūsdienu pasaulē izplatīta ļoti dīvaina nostāja, kas it kā prasa iecietību pret jebkuru ķecerību. Katram esot tiesības uz saviem uzskatiem, arī kristietībā!

Bīstamība ir apstāklī, ka ķecerībās cilvēks rada sev izdevīgas mācības un uzskatus, kuros Dievam ir pakārtota loma, vai – labākajā gadījumā Viņam jārīkojas tā, kā to ir iedomājies cilvēks. Dievs kā kalps cilvēka uzskatiem un plāniem. Ērta pasaule, kurā cilvēks sevi ir iecēlis Dieva vietā, bet Dievu – kalpa vietā. Tikai tad pasaule kļūst ļoti nedroša – pietiek ar neredzamu sīkbūtni, vīrusu Covid 19, lai tā sāktu brukt un visas līdzšinējās drošības sabruktu kā kāršu namiņš. 

Kādēļ tā notiek? Grūtībās, piemeklējumos un pārbaudījumos cilvēks sāk daudz nopietnāk domāt par savas dzīves jēgu, dzīvību, nāvi un pasaules galu. Labklājībā neliekas svarīgi Bībeles mācītais par Jēzus otrreizējo atnākšanu un Pastaro tiesu. Tas taču tik drīz nenotiks! Kādēļ tāda pārliecība? Jēzus māca pretējo – pēdējais laiks nāk negaidīti, kā zaglis naktī Mateja Evaņģēlijs 24:36-51; Lūkas Evaņģēlijs 12:35-40

Protams, tāda mācība, tāpat kā Evaņģēlijs daudziem nav un nekad nebūs pieņemams. Ļaudīm ir ļoti dažāda attieksme pret Jēzu. Slavenais vācu mācītājs Vilhelms Bušs raksta: 

““Nost!” sauc paštaisnie. “Viņa runas ir pilnum pilnas ar vārdiem “žēlastība” un “piedošana”. To mums nevajag! Mēs paši esam taisni!” 

“Mēs Viņu negribam!” – sauc grēcinieki. “Viņš vienmēr aicina uz grēku nožēlu un atgriešanos. Tas mums nepatīk.” 

“Smieklīgi, šis Jēzus!” saka ideālisti. “Viņa atpestīšana var noderēt tiem, kas vāji! Mūsu lozungs ir – centies un pūlies pats!” 

“Ak, nē,” apgalvo mācītie zinātnieki. “Viņš ir neiespējams, šis Dieva Dēls! Viņš neiederas mūsu domāšanas sistēmā.”

“Izbeidziet taču ar šo Jēzu!” auro muļķa nelgas. “Tad būs vēl jāsāk domāt, ja ar Viņu ielaižas. Un domāšana neapstrīdami ir pārdrošība.”

“Jēzus?” jautā reliģiozie. “Mēs ticam Dievam. Bet kamdēļ vajadzīgs šis Jēzus?” 

“Noderīgs tautai, bet ne mūsu darbam,” paskaidro politiķi. “Jo šim Jēzum nav nekādas varas. Mums der tikai cilvēki, kam ir vara.”

Tā varētu ilgi turpināt Jēzus forumā! Vai tad par Viņu nepaceļas neviena balss?

Tomēr! Slepkava pie krusta, lielā grēciniece, muitnieks Caķejs un vēl daudzi citi: ļaudis ar salauztām sirdīm un nemierīgu sirdsapziņu uzlūko Viņu, priecājas par savu Pestītāju un tic Viņam.”

(Vilhelms Bušs, “365 x Viņš”, 71. lpp.)

Jēzus nekas nav vēlējies izveidot reliģiju, kura apmierinātu visus un būtu pieņemama jebkuram. Viss sākas ar grēknožēlu: Marka Evaņģēlijs 1:14-15 Asiņainajā Golgātas krustā nav nekā pievilcīga un daiļa, estētiska un romantiska. Bet tas tika nests MŪSU DĒĻ! Mūsu dievtālums un grēki ir tik lieli un baismīgi, ka saviem spēkiem tos nolīdzināt nevaram! Kā salīdzināties ar Dievu! Izmetot no Evaņģēlija ciešanas, sāpes, mokas, notiesāšanu, Dieva prasības? Evaņģēlija uzdevums nav piemēroties pasaulei un cilvēkiem, nolaisties līdz to līmenim, bet tieši otrādi – cilvēkus un pasauli pacelt Evaņģēlija, līdz Kristus līmenim! Dievs ir tik neizsakāms, liels, varens, neaprakstāms, ka mēs Dievu nekad nesapratīsim ar savu šauro, aprobežoto domāšanu. Dievu nevar ne pierādīt, ne noliegt. Baznīctēvs Tertuliāns teica: “Ticu – tādēļ, ka tas ir neiespējami.” Mūsu uzdevums nav cilvēkus pārliecināt par Bībeles taisnību un patiesumu ar žilbinošiem argumentiem un neapgāžamu loģiku, bet vienkārši aicināt: nāc, pārliecinies pats!

Tādēļ viss ir atkarīgs no mums pašiem – kādu mēs redzam Dievu, Viņa pestīšanas un pasaules gala plānu. Viņa, nevis mūsu. Vai Dievs mums ir mīlošs Tēvs, kas redz, sargā un vada Savus bērnus, mīl un piedod tiem, kas nožēlo grēkus un labojas, vai arī bargais Soģis, kas nepazīst žēlastības. 

Jeruzālemes templis tika nograuts, kaut arī mācekļiem tas likās cilvēka iespēju virsotne – milzīga celtne, pasaules brīnums baltā marmora un zeltījumu žilbinošajā skaistumā. Tas bija celts mūžībai, bet Jēzus teica, ka “akmens uz akmens netaps atstāts, kas netaptu nopostīts”. Tā arī notika 70. gadā pēc Kristus sišanas krustā – romiešu karaspēks to nogrāva līdz pamatiem. Tas nav ticis atjaunots.

Kādēļ? Jo ar reliģiju un paviršām, virspusīgām, izdomātām attiecībām ar Dievu nepietiek. Nepieciešama patiesa, pazemīga attieksme – kalpošana Dievam tā, kā Viņš to vēlas – savstarpējā mīlestībā un uzticībā. Tā, kā to darīja Jēzus Kristus, Dieva Dēls, mūsu Kungs un Pestītājs.

Tad arī pasaules gals mums nebūs šausmīgais Armagedons, bet aiziešana tajā Pasaulē, kur ir mūsu īstās Mājas.


Mācītājs Viesturs Pirro



Sprediķis Gavēņa laika 3. svētdienā, 15. martā – 

Jāņa Evaņģēlijs 4:5-42

Dziesmas: 308.; 324.; 209.; 389.; 282.

Vecās Derības lasījums: 2. Mozus grāmata 17:1-7

Jaunās Derības lasījums: Apustuļa Pāvila vēstule romiešiem 5:1-11


*Latvijas Romas katoļu baznīcas Rīgas arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankeviča uzruna svētdien, 15. martā, vadītajā svētajā misē Rīgas Sv. Jēkaba katedrālē, kas tika translēta "Radio Marija Latvija". Uzrunas teksts pirmpublicēts Rīgas arhidiecēzes portālā "katolis.lv".


Attiecībā par to, kāds ir Dieva plāns, to mums palīdzēs ieraudzīt šodienas Evaņģēlijs, kurā mēs redzam kādas situācijas aprakstu. Jēzus iet ar mācekļiem cauri Samarijai, un dienas vidū, kad ir ļoti karsts, viņš atrodas pie akas. Mācekļi ir aizgājuši uz ciematu meklēt ēdienu, bet viņš atrodas pie akas. Pie akas pienāk samariešu sieviete. Tātad tā ir sieviete, kura atnāk netipiskā laikā, jo dienas vidū tur nenotiek darbība. Pēc ūdens nāk vai nu no rīta, vai vakarā. Tas nozīmē, ka viņa gribēja tā kā "iešmaukt" neviena neredzēta, viņa nevēlējās komunicēt ar cilvēkiem. Acīmredzot tam viņai bija savs pamats, bet viņa ir pārsteigta, sastopot Jēzu, kurš ir jūds.

Kāpēc šī saruna bija šķietami neiespējama?

Jūdi uz samariešiem raudzījās ar nicinājumu, jo, atšķirībā no jūdiem, kuri apliecināja ticību un kuriem, viņuprāt, piemita "tīrā" ticība uz Jahvi, vienīgo Dievu, samariešiem šī ticība bija sajaukta ar lokālajiem kultiem. Samarieši bija atdalījušies no jūdu reliģijas, un pētnieki saka, ka daļa no viņiem bija Asīrijas okupācijas laikā piesūtītie citu, pagānu tautu pārstāvji. Vārdu sakot, samarieši tika uzskatīti par tādiem, kuriem ir sinkrētiska reliģija, respektīvi, kuriem ir gan ticība vienam Dievam, gan vienlaikus viņi pielūdza to, ko ebreji uzskatīja par elkiem. Tāpēc ebreji ar viņiem nesagājās, tas ir pirmkārt. Viņus uzskatīja par nešķīstiem, kas ir viena barjera, lai Jēzus varētu ar viņiem komunicēt.

Otra barjera – ortodoksāls jūds vispār nedrīkstētu sarunāties ar šādu sievieti, kur nu vēl prasīt, lai viņa kaut ko viņam iedod. Trauki, ko lietoja samarieši, skaitījās nešķīsti. Arī šī sieviete skaitījās nešķīsta, un, ja Jēzus viņai pieskartos vai otrādi, arī viņš būtu nešķīsts. Bet mēs redzam, ka Jēzus lauž tā laika barjeras, tā laika aizspriedumus. Viņš tos pārkāpj, par ko vēlāk brīnās arī mācekļi. Tomēr viņš vēršas pie šīs sievietes, sāk ar viņu sarunu un lūdz, lai viņa iedod dzert.

Saruna citā līmenī

Šeit ir paralēles Vecajā Derībā gan ar Ābrahama kalpu un Rebeku un vēl ir citas situācijas, kurās mēs redzam, ka vīrietis sastop sievieti pie akas. Arī Mozus, piemēram, tur satika Midiānas priestera meitas. Šajos paralēlajos gadījumos šī satikšanās beidzas ar laulībām. Bet kāda šeit ir atšķirība? Šajā gadījumā šī sieviete jau bija piecas reizes precējusies un vīrietis, ar ko viņa tagad dzīvo, nav viņas vīrs. Seši vīri, var teikt. Iznāk, ka Jēzus varētu būt kandidāts par septīto. Bet Jēzus pārnes visu dialogu pavisam citā līmenī.

No vienas puses, viņš saka: "Iedod man padzerties!" Viņa atsaka. Viņa izvairīgi atbild un nedod viņam šo ūdeni. Tad Jēzus pats viņai piedāvā ūdeni. Viņa sāk ieinteresēties, bet viņā vēl nav pilnas atvērtības un uzticēšanās Jēzum. Bet tikai tad, kad Jēzus atklāj viņai patiesību par viņas dzīves vēsturi un atklāj, ka viņai bijusi šie pieci vīri un sestais nav viņas vīrs, tad viņa saprot, ka lieta ir nopietna un ka caur šo cilvēku runā Dievs. Viņa saka: "Jā, tu laikam esi pravietis." Tad Jēzus turpina sarunu un sāk runāt par patieso reliģiju.

Mēs arī citā vietā Jāņa Evaņģēlijā redzam, ka Jēzus saka: "Kas ir izslāpis, lai nāk pie manis un dzer un no viņa iekšienes izplūdīs dzīvā ūdens straumes". Dzīvais ūdens Svētajos Rakstos – un to, protams, samariešu sieviete uzreiz nespēja saprast – nav ūdens kā tāds, lai arī dzīvais ūdens burtiskā nozīmē apzīmētu tekošu ūdeni, avota ūdeni, tādu ūdeni, kas nav sastāvējies. Šis dzīvais ūdens – tā ir Dieva atklāsme, tas ir Dieva Gars. Tā ir Dieva mīlestība, Debesu Tēva mīlestība. Jēzus ir pilns ar šo mīlestību, viņš šo mīlestību nes sevī, viņš šo Garu nes sevī. Viņš šo mīlestību izlej pār tiem, kuri atver viņam savu sirdi un ietic viņam. Viņš šiem cilvēkiem dod arī savu Garu. Tātad no viņa iekšienes izplūdīs dzīvā ūdens straumes.

Laimes meklējumi

Tātad šī sieviete bija meklējusi laimi, nomainot vīrus vienu pēc otra, jo viņā bija neizsmeļamas, neremdināmas slāpes pēc mīlestības. Viņa cerēja, ka šie vīrieši slāpes apmierinās, bet, kā redzam, jo tālāk viņa gāja, jo trakāk palika. Beigās viņa bija sapratusi, ka ar šo sesto viņa nemaz negrib stāties laulības saitēs, labāk mēģināt tāpat.

Patiesībā šī samariešu sieviete ir mūsdienu Rietumu civilizācijas vidējā statistiskā cilvēka prototips, kurš meklē laimi un bieži vien, ja tā ir sieviete, tad bieži maina vīrus, ja vīrietis, tad bieži maina sievas. Un beigās, jo tālāk cilvēks iet, jo tukšāks paliek. Tāpēc nereti rodas šī nepieciešamība pēc antidepresantiem. Pirms pāris dienām dzirdēju, ka par antidepresantiem izdod vairāk naudas, nekā par visām citām zālēm kopā ņemot, vismaz attīstītajās valstīs.

Tātad ir kaut kāds tukšums, kas nozīmē, ka cilvēks meklē dzīvo ūdeni, bet nemeklē to tur, kur tas atrodas, nemeklē Jēzus Kristus personā, nemeklē to, kā piepildīties ar Dieva Garu. Tad, protams, ir šīs problēmas. Tātad šis Dieva Vārds mums norāda dzīves virzienu. Tas dod mums atbildi uz jautājumu par to, kas ir spējīgs apmierināt mūsu sirds dziļākās slāpes.

Tad, ja mēs esam dzēruši šo dzīvo ūdeni, tad mūsos vairs nebūs panisku baiļu, sastopoties ar koronavīrusa izraisīto situāciju vai dažādiem citiem satricinājumiem. Protams, mūsu dzīvībai un šīs zemes dzīvei ir vērtība, un tā ir augstu jāvērtē, jādara viss saprāta robežās iespējamais, lai tā turpinātos, veselība būtu kārtībā un mēs arī citu veselībai nenodarītu kaitējumu. Tāpēc valdības norādījumi ir respektējami. Bet mums kā ticīgiem cilvēkiem ir būtiski apzināties, ka svarīgākais ir parūpēties par savas un mūsu līdzcilvēku dvēseles veselību.

Tāpēc tas, ko es pašā sākumā teicu – mūsu, garīdznieku, uzdevums ir nodrošināt jums dvēseles aprūpi šajos jaunajos, ekstremālajos apstākļos. Pirmām kārtām, mēs to darīsim caur mediju starpniecību, bet, ja kādam ir vajadzība, mēs centīsimies nodrošināt gan grēksūdzes iespēju, gan individuālu komūnijas pieņemšanas iespēju, gan slimnieku sakramentu, gan visu pārējo. Mēs esam jūsu rīcībā, lai jums kalpotu!

Lai Dievs jūs stiprina un lai svētī šajā grūtajā pārbaudījumu laikā! Lūdzieties par Latviju, par to, lai Dievs dāvā savu aizsardzību pret šo pandēmiju! Lūdzieties arī par priesteriem un bīskapiem, lai viņiem ir drosme palikt savās vietās un kalpot, nebēgt no kaujas lauka! Lūdzieties arī par mūsu valdību, par parlamentu, lai Dievs dod viņiem gudrību pieņemt pareizos lēmumus – lai tie ir adekvāti, lai tie nav pārspīlēti, lai tie ir samērīgi, lai tie nedz nokavē, nedz apsteidz to procesu, kurā esam šobrīd iekšā! Lai Dievs jūs visus svētī un stiprina, dārgie brāļi un māsas.

Āmen

 
   Kontaktiem



Kuldīgas Sv. Katrīnas draudzes vikārs, emeritētais mācītājs
Viesturs Pirro
 +371 22328283
sv.katrina@e-apollo.lv ; vipirro@inbox.lv ; viesturs.pirro@lelb.lv


 

Kuldīgas Sv. Katrīnas draudzes padomes priekšsēdētāja
Aina Birze, dzimusi Sprince

+ 371 22328334
sv.katrina@e-apollo.lv




Kuldīgas Sv. Katrīnas draudzes lietvede
Gunta Birze
+371 22329171
sv.katrina@e-apollo.lv ; birzegunta@inbox.lv                      

Kuldīgas Sv. Katrīnas draudzes diakonijas vadītāja Ramona Lurina + 371 26594852 sv.katrina@e-apollo.lv ; ramonapirtniece@inbox.lv 

Kuldīgas Sv. Katrīnas draudzes Svētdienas skolas vadītāja
Dace Blūma
+371 26009082

blima@inbox.lv ; sv.katrina@e-apollo.lv

Kuldīgas Sv. Katrīnas draudzes jauniešu darba vadītāja
Liene Blūma
+371 26430628
liene_bluuma@inbox.lv

Copyright 2006; Created by MB Studija »